Kurzemes provinces muzeja ēka kopš 1898. gada. Pastkarte, 20. gs. sākums, no R. Matroža arhīva.

Par Kurzemes provinces muzeja ornitoloģisko kolekciju

1815. gadā Jelgavā izveidotā vācu Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst, turpmāk – KLMB) 1818. gadā nolēma dibināt Kurzemes provinces muzeju (turpmāk – KPM), lai uzkrātu to, kas Kurzemē agrāk un tobrīd radīts mākslas un zinātnes jomā, apkopotu un izliktu publiskajai aplūkošanai visu šīs zemes pilsonisko, garīgo un fizisko dzīvi. Jaundibinātais muzejs sāka vākt mākslas, arheoloģiskās, etnogrāfiskās, kā arī dabas vēstures kolekcijas. Šajā pārskatā tiek aplūkota tieši putnu kolekcijas tapšanas vēsture un atzīmēti vērtīgākie eksponāti, jo viens no šīs publikācijas mērķiem ir apkopot un publicēt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par retu sugu un citādi unikālu putnu iegūšanas apstākļiem, tāpēc ka daudzās 19. un 20. gadsimta publikācijās šādu putnu iegūšanas dati nereti ir nepilnīgi vai pat ar pretrunīgu informāciju.¹

Lasīt rakstu
Egons Tauriņš veic pierakstus Babītes ezerā, 07.06.1949. Harija Mihelsona foto (no R. Matroža arhīva).

Latvijas Ornitoloģijas stacijai – 80

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušie iedzīvotāji saskārās ar padomju okupācijas varas iesākto sovetizācijas procesu, represijām pret jaunajai varai nelojālajiem iedzīvotājiem un daudzu neatkarības laikā aktīvi strādājušo organizāciju darbības pārtraukšanu. To vietā tika dibinātas jaunas pārvaldes iestādes un varai politiski lojālas sabiedriskās organizācijas. Turklāt vācbaltiešu iedzīvotāju piespiedu repatriācija uz Vērmahta okupēto Polijas teritoriju 1939. gadā un daļas latviešu intelektuālās sabiedrības emigrācija 1944. gadā atstāja negatīvas sekas uz zinātnes attīstību jaunajās politiskajās reālijās, jo piecu gadu periodā Latviju atstāja ap divām trešdaļām no aktīvajiem putnu pētniekiem un gredzenotājiem. Tāpēc neformālās Latvijas Ornitoloģijas stacijas nodibināšana (ar līdzstrādnieku iesaistīšanu) 1946. gadā un darbība ornitoloģijas attīstībā Latvijā pašos grūtākajos pēckara gados bija īsts varoņdarbs, ko lielākoties paveica divi cilvēki – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēks Egons Tauriņš (1907–1989), kurš kārtoja finansiālos un organizatoriskos jautājumus ar zinātniskajām organizācijām, un Harijs Mihelsons (1930–1981), kas ar savu jauneklīgo entuziasmu, harismu, neizmērojamo enerģiju un vēlmi izzināt putnu pasauli apvienoja daudzus jauniešus putnu izpētei. Pateicoties šo abu cilvēku pūlēm, tika gan atjaunota putnu gredzenošana, gan uzsākts apjomīgs dobumperētāju putnu monitorings, gan pirmo pieredzi ieguva vairāki jaunieši, kuri turpmākajos gados putnu izpētei veltīja daļu sava mūža. Šajā vēsturiskajā pārskatā ieskicēšu galvenos šīs organizācijas darbības virzienus un sasniegumus.

Lasīt rakstu
Pēteris Blūms sniedz interviju žurnālistei Veltai Puriņai starptautiskās ornitologu konferences “Baltic Birds V” kuluāros. Jūrmala, 1987. gada oktobris. (Foto: Aivars Ēmanis)

Par Pētera Blūma (1938–2025) ieguldījumu ornitoloģijā

No Latvijas ornitoloģijas vadošajiem pētniekiem 20. gadsimta otrajā pusē vienu no augstākajām reitinga vietām pilntiesīgi ieņēma Pēteris Blūms. Pēc laikabiedru raksturojuma, viņam piemita lielas darba spējas, iniciatīva, pienākuma apziņa un milzīga neatlaidība, kas nodrošināja daudzpusīgus sasniegumus vairākos putnu izpētes virzienos gandrīz 60 gadu laikā.

Lasīt rakstu
LOC zīmoga nospiedums, 20. gs. 20. gadi. No Ruslana Matroža arhīva.

Latvijas Ornitoloģijas centrālei – 100

2025. gadā 100 gadu aprit Latvijas Ornitoloģijas centrālei (LOC)¹, kura mūsu valstī uzsāka regulāru putnu gredzenošanu un gājputnu atlidošanas reģistrēšanu, organizēja pirmo ligzdojošo balto stārķu uzskaiti 1934. gadā, daudzveidīgām ar putnu pētījumiem saistītām aktivitātēm piesaistīja vairāk par 400 brīvprātīgu līdzstrādnieku (vienlaikus aktīvi bija ap 50–60) un veicināja ornitoloģijas attīstību 20 gadu periodā, turklāt šīs organizācijas savāktos materiālus pētnieki izmanto līdz mūsdienām. Mūsu žurnāla lappusēs jau stāstīts par LOC darbību (Vīksne 1995), bet kopš tā laika iegūta papildu informācija par tās darbības rezultātiem, pilnīgāka publicēto darbu bibliogrāfija un precizēti biogrāfiskie dati par aktīvākajiem līdzstrādniekiem.

Lasīt rakstu

Adalberta fon Krīdenera (1857–1933) ieguldījums ornitoloģijas attīstībā Latvijā

19. un 20. gadsimta mijā tieši Vidzemes vācbaltiešu dižciltīgo kārtu pārstāvji ir devuši vislielāko ieguldījumu mūsu zināšanās par daudzu putnu sugu izplatību, skaitu, fenoloģiju un citiem ekoloģijas jautājumiem mūsdienu Latvijas teritorijā. Viņi visi nāca no dzimtām, kurās vairākās paaudzēs mēdza aizrauties ar medībām, bet daži no viņiem bija paplašinājuši savu interešu loku, pievēršoties zooloģijai ar galveno interesi par putniem un zīdītājiem. Viens no viņiem bija Jaunjērcēnu muižas barons profesionāls mežzinis Adalberts fon Krīdeners (Adelbert von Krüdener/Kruedener¹, 1857–1933), kas vāciski lasošiem ornitologiem bija vairāk zināms kā autors/līdzautors četrām monogrāfijām par medību putniem – sloku, rubeni, mežirbi un medni, bet viņš savos rakstos sniedzis gadījuma ziņas arī par ornitofaunistiku (lielākoties Latvijas un mazliet Igaunijas teritorijā) un veicinājis lokālas medību kultūras un publicistikas attīstību. Tāpēc šajā biogrāfiskajā apkopojumā gribētu izvērtēt viņa ieguldījumu ornitoloģijas attīstībā tieši mūsu valstī.

Lasīt rakstu

Skaistākais zīriņš gada putna lomā

No visām zīriņu sugām tieši mazā zīriņa novērošana man sagādā vislielāko prieku, jo ieraudzīt to var samērā reti, turklāt tas ir skaists putns ar smalku balsi. Tas ātrajā lidojumā atgādina tauriņu un medījot izceļas ar žilbinošiem akrobātikas priekšnesumiem. Mazie zīriņi pavasarī pie mums ierodas savā košākajā vasaras tērpā piecās krāsās: knābis ir dzeltens ar melnu galu, melna “cepurīte” ar baltu pieri, ķermenis balts, bet spārni gaiši pelēki un kājas oranžas. Interesanti pieminēt, ka ziemas mēnešos, kad nav vajadzības izrādīties partnerim, knābis kļūst melns, kājas – tumšākas un daļēji arī pazūd melnā “cepurīte”.

Lasīt rakstu

Par mazā zīriņa ligzdošanas vietām un populācijas stāvokli Latvijā

Mazais zīriņš Sternula albifrons Latvijā ir rets un lokāli sastopams putns. No 21. gs. sākuma mazo zīriņu skaitam ir izteikti lejupejoša tendence, kas saistīta ar zināmo koloniju izzušanu galvenokārt antropogēnā traucējuma un ligzdošanas vietu biotopa transformēšanas dēļ. Tāpēc mūsdienās ir svarīgi apzināt visas zināmās ligzdošanas vietas un iespēju robežās (arī ārpus ligzdojošo atlantu periodiem) sekot līdzi koloniju statusam un biotopa stāvoklim, pēc iespējas veicot arī nepieciešamos aizsardzības (mikroliegumu izveidošanu) vai biotehniskus pasākumus.

Lasīt rakstu

LOB goda biedre Ieva Vilka

Ieva Vilka dzimusi 1932. gada 2. novembrī ārsta un putnu pētnieka Kārļa Vilka ģimenē. Ievu ieinteresēja tēva putnu uzvedības pētījumi, un skolas gados viņa piedalījās to veikšanā. Putnu uzvedība kā viena no zinātnisko pētījumu tēmām saglabājās gan studiju laikā, gan vēlāk zinātnieces darbā.

Lasīt rakstu

Pārskats par paugurknābja gulbja poļu morfas sastopamību Latvijā (1988–2023)

Parasti ar trešo vārdu sugas latīņu (zinātniskajā) nosaukumā apzīmē pasugu, bet ir izņēmums – paugurknābja gulbja poļu morfas nosaukums – Cygnus olor immutabilis. Šādi gulbji nav ne ģeogrāfiska pasuga, ne arī “klasiskie” gadījuma albīni. Jāatzīmē, ka putnu noteicējos šādas gulbju morfas atšķiršanas pazīmes lielākoties nav aprakstītas (salīdzinot ar dzeguzes un meža pūces divu krāsu formu aprakstiem), kas dažreiz izraisa novērotāju neizpratni par netipiska krāsojuma gulbi. Latvijā par šādiem gulbjiem zina nedaudzi putnu vērotāji, kaut gan šādus gulbjus Latvijā pirmo reizi reģistrēja jau pirms 35 gadiem. Līdz šim informācija par to sastopamību un skaitu apkopota tikai trijos publicētos pārskatos 20. gs. 90. gados (Lipsbergs 1990; Kalniņš 1997a, 1997b), kā arī rakstā angļu valodā par gulbju pētījumu rezultātiem Rīgā (Matrozis 2019)¹.

Lasīt rakstu

Par gulbju ligzdošanu Latvijas teritorijā 18.–19. gadsimtā: avotu analīze un interpretācija

Latvijas ornitoloģiskā bibliogrāfija – publicētie darbi par savvaļas putniem mūsdienu Latvijas teritorijā – ietver ap 10 000 dažādu avotu, no īsām piezīmēm plašsaziņas līdzekļos līdz zinātniskām monogrāfijām, kas publicētas 244 gadu laikā kopš Johana Fišera monumentālā darba par Vidzemes dabu (1778), kurš tiek uzskatīts par pirmo avotu mūsu faunistikā.

Lasīt rakstu
Foto: Aleksejs Kuročkins

Kā saskaitīt vairāk ziemojošo ūdensputnu?

Starptautiskās ziemojošo ūdensputnu uzskaites (turpmāk – ziemotāju uzskaite) pie mums notiek samērā tradicionāli – noteiktajās brīvdienās apmeklējot neaizsalstošas ūdenstilpes, kur koncentrējas ūdensputni un citi ar ūdeņiem saistīti putni (turpmāk abas grupas – ūdensputni) un veicot to vizuālo uzskaiti. Vēsturiski janvāra otrajās brīvdienās lielākā daļa mūsu ezeru, dīķu un daļēji arī upju bija zem ledus, kas stipri ierobežoja iespējamās ūdensputnu uzturēšanās vietas. Savukārt pēdējā desmitgadē situācija ir mainījusies, jo faktiski ziemas aukstuma pirmajam vilnim, kad daudzi iekšējie ūdeņi pārklājas ar ledus kārtu, ir notikusi laika nobīde. Piemēram,90. gados lielākā daļa iekšzemes ūdenstilpju Rīgā un tās apkārtnē parasti aizsala decembra otrajā pusē, bet pēdējos gados stabila ledus kārta izveidojas jau pēc ziemotāju uzskaites datumiem, t.i., janvāra vidū vai otrajā pusē, vai vispār neveidojas.

Lasīt rakstu

Jurim Lipsbergam – 80

Latvijā ir bijis visai maz cilvēku, kuri savu mūžu veltījuši savvaļas putnu vērošanai, izpētei, aizsardzībai un popularizēšanai. Viens no tiem ir 1939. gadā Salacgrīvas Lauteros dzimušais Juris Lipsbergs, kam šogad apritēja 80 gadi. No šiem gadiem jau 64 viņš ir veltījis putniem! Lipsberga tēlu varētu raksturot šādi: aktīvs pētnieks, runājošs un rakstošs ornitologs, bibliofils un ornitoloģisku notikumu dokumentētājs. Šajos gados viņš ir darījis lietas, kas bijušas interesantas pašam, tāpēc arī rezultāti ir tik labi. Par viņa darbību ornitoloģijā publicēti vairāki raksti (Baltvilks, 1990; Tīrmanis, 1995; Pakalns, 1997; Strazds, 1999; Matrozis, 2009; Matrozis, 2016a; Liepiņa, 2016a; Matrozis, 2019), bet šoreiz ielūkosimies viņa darbības virzienu TOP 10, kurā esmu atzīmējis, manuprāt, vēsturiski svarīgākos putniskos notikumus jubilāra mūžā.

Lasīt rakstu

Viesturs Klimpiņš 31.07.1937. – 07.09.2019.

Naktī uz 2019. gada 7. septembri mūžībā devās ornitologs Viesturs Klimpiņš. Daudzi cilvēki viņu pazina kā ievērojamu putnu fotogrāfu, kaut arī tas bija tikai hobijs, kurā viņš ieguldīja dvēseli, prātu, putnu uzvedības pazīšanas talantu un personiskos līdzekļus.

Lasīt rakstu

Iespaidi no VI Buturļina lasījumiem (Uļjanovska, 19.–21.09.2019.)

Stāstu par to, kā es nonācu Uļjanovskā (Krievijā), varētu sākt ar manu interesi par ornitoloģijas vēstures jautājumiem, īpaši meklējot nezināmus un nepublicētus vēsturiskus avotus. No literatūras zināju, ka Uļjanovskas reģionālā muzeja fondos glabājas ievērojamā ornitologa, Krievijas ziemeļu reģionu pētnieka, sārtās kaijas ligzdošanas reģiona atklājēja, medniecības speciālista, daudzu ornitoloģisku un medību grāmatu autora, pēc profesijas jurista Sergeja Buturļina (Cергей Александрович Бутурлин, 1872–1938) personīgais arhīvs. Turklāt no 1897. līdz 1903. gadam viņš strādāja par tiesnesi Alūksnē, veica arī putnu vērojumus šīs pilsētas apkārtnē, piemēram, detalizēti aprakstīja savus novērojumus par melnkakla gārgales un garknābja gauras ligzdošanu un fenoloģiju Alūksnes ezerā (Бутурлин, 1902). Kopš 2002. gada šajā muzejā reizi trijos gados tiek rīkotas konferences – “Buturļina lasījumi” (Бутурлинские чтения), kuras veltītas ievērojamā ornitologa piemiņai, un pētnieki tur lasa referātus gan par Buturļina darbību, gan par reģionālajiem putnu pētījumiem.

Lasīt rakstu

Sudrabkaiju pētījumi Rumbulā (1992–1994)

1990. gadā iznāca žurnāla “Putni dabā” 3. laidiens, kurā publicēts apkopojums par vairāku Latvijas sadzīves atkritumu izgāztuvju sugām un skaitā daudzveidīgu putnu faunu (Smislovs, Kuročkins 1990). Toreiz bieži braucu ar vilcienu no Rīgas līdz Dārziņiem, un Rumbulas stacijā daudzi cilvēki no vilciena kāpa ārā un devās uz netālo izgāztuvi. Virs tās kalna vienmēr riņķoja palieli kaiju bari, tāpēc mēs kopā ar Floriānu Saviču izdomājām apmeklēt šo vietu, lai novērtētu ornitofaunas sastāvu un skaitu.

Lasīt rakstu

Par sārtā flaminga statusu Latvijā

Sārtais flamings* (Phoenicopterus roseus) ir viena no putnu sugām, kas sagādā galvassāpes Austrumeiropas ornitologiem, kuri novērojumus cenšas klasificēt kategorijās, proti – vai novērotais putns ir atlidojis no savvaļas (A kategorija), vai izmucis no nebrīves (D kategorija). Pēc literatūras datiem, Latvijas teritorijā ir zināmi pieci sārtā flaminga novērojumi. Gandrīz trīs desmitgades publikācijās (1965–1993) šo sugu pie mums uzskatīja par savvaļas, bet kopš 1995. gada, kad publicēts Latvijas Ornitofaunistikas komisijas 6. darbības pārskats, tajā ieviešot novēroto putnu dalījumu kategorijās, visi sārtā flaminga novērojumi pazemināti līdz D kategorijai. Šajā publikācijā aprakstīšu informāciju par visiem sārtā flaminga pašmāju novērojumiem, apkopošu ziņas par sastopamību kaimiņvalstīs un izteikšu savu viedokli par novēroto putnu statusu Latvijā.

Lasīt rakstu