LOB goda biedri
Latvijas Ornitoloģijas biedrība pastāv 38 gadus, un šo gadu gaitā ievēlēti 13 LOB goda biedri.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība pastāv 38 gadus, un šo gadu gaitā ievēlēti 13 LOB goda biedri.
Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs Aivars Petriņš (1951) ir pazīstams dabas fotogrāfs un ornitologs. Kā fotogrāfs viņš ir autors izciliem īpaši aizsargājamo sugu attēliem, bet “autors” arī daudziem slēpņiem kokos, kurus izmantojis gan pats, gan citi fotogrāfi un videooperatori. Kā ornitologs viņš ir viens no Latvijā vadošajiem plēsīgo putnu pētniekiem, kurš kāpis pie neskaitāmām ērgļu un melno stārķu ligzdām un būvējis mākslīgās ligzdas. Kā zinātnieks publicējis 43 rakstus un konferenču tēzes. Kā sugu eksperts nodarbojies ar mikroliegumu veidošanu retajām putnu sugām, bet pēdējās desmitgadēs daudz uzmanības velta medņu riestiem un to aizsardzībai. Aivars Petriņš 1979. gadā absolvējis LVU Bioloģijas fakultāti ar diplomdarbu par brūnkakli. 1978.–1983. gadā strādājis Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, 1983.–2018. gadā – LU Zooloģijas muzejā (no 1993. gada – tā vadītājs). Viens no autoriem pirmajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam (1980– 1984). Ilgus gadus darbojies LOB padomē. 2023. gada 11. martā ievēlēts par LOB goda biedru.
Šajā rakstā vēlos dalīties gan savā pieredzē medņu riesta vietu meklēšanā, gan arī priekšstatos par medņu pašreizējo situāciju Latvijas mežos, kur šim senajam putnam jāpiemērojas modernā cilvēka izraisītajām biotopu izmaiņām. Un rosināt domāt, ko darīt šīs sugas labā. Vai situāciju izdosies uzlabot, – uz šo jautājumu diez vai kāds pašlaik var atbildēt.
Putnu vērošanas sacensības “Torņu cīņas 2023” notika 20.–21. maijā. Tās organizēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (koordinatori – Agnis Bušs un Elīna Gulbe). Paldies sadarbības partneriem – Latvijas Vides aizsardzības fondam, Dabas aizsardzības pārvaldei, 3 pavāru restorānam, “Swarovski Optik”, SIA “Motacilla”, putnu māju ražotnei “Simbaro”, SIA “Jāņa sēta”, maizes ceptuvei “Lāči”, Martai Gotlībai un “Dzīvotnei”. Īpašs paldies Mārim Jaunzemim, kurš gadu no gada apkopo Torņu cīņu statistiku, tādēļ mums ir saglabāta pilna Torņu cīņu novērojumu vēsture!
Šis raksts ir atskats uz autora novērojumiem ķikutu riesta laikā, vienlaicīgi atklājot dabiskās pļavas dzīves daudzveidību viena vakara gaitā. Novērojumi veikti 2023. gada 13. maijā.
2023. gada 28. aprīlī, veicot ligzdojošo putnu monitoringa uzskaiti Baltinavas pagastā, iedams uz otro transektu līniju, izcirtumā pamanīju dziedātājstrazdu Turdus philomelos, kas pacēlās no zemes ar sugai raksturīgo uzvedību, it kā uz zemes būtu ligzda. Tas bija tik nepārprotami, ka gāju uz pacelšanās vietu un tiešām – tur atradu dziedātājstrazda ligzdu ar piecām olām (1. attēls).
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā mājas strazdu Sturnus vulgaris migrācijas pētījums ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu uzsākts 2020. gadā. Mājas strazds tika izvēlēts, jo no pētnieku viedokļa tā ir pietiekami “ērta” suga – labprāt dzīvo putnu būrīšos un izmēra ziņā gana robusta, lai to varētu aprīkot ar izsekošanas ierīcēm – ģeolokatoriem, kas ieraksta migrācijas gaitu. Kā arī globālo pētījumu aspektā interesanta – ir tuvās distances migranti, kuri pēdējā desmitgadē palikuši migrāciju pētījumu otrajā plānā. Tāpat svarīgs aspekts ir lielā varbūtība, ka īpatņi atgriezīsies iepriekšējā gada ligzdošanas vietās (augsta ligzdošanas filopatrija), un tas raksturīgi ne visām sugām, jo, tā kā ģeolokatori datus neraida, bet tikai ieraksta, indivīdi ir jānoķer atkārtoti. Šiem nosauktajiem kritērijiem atbilst vien saujiņa Latvijā mītošo sugu.
Parasti ar trešo vārdu sugas latīņu (zinātniskajā) nosaukumā apzīmē pasugu, bet ir izņēmums – paugurknābja gulbja poļu morfas nosaukums – Cygnus olor immutabilis. Šādi gulbji nav ne ģeogrāfiska pasuga, ne arī “klasiskie” gadījuma albīni. Jāatzīmē, ka putnu noteicējos šādas gulbju morfas atšķiršanas pazīmes lielākoties nav aprakstītas (salīdzinot ar dzeguzes un meža pūces divu krāsu formu aprakstiem), kas dažreiz izraisa novērotāju neizpratni par netipiska krāsojuma gulbi. Latvijā par šādiem gulbjiem zina nedaudzi putnu vērotāji, kaut gan šādus gulbjus Latvijā pirmo reizi reģistrēja jau pirms 35 gadiem. Līdz šim informācija par to sastopamību un skaitu apkopota tikai trijos publicētos pārskatos 20. gs. 90. gados (Lipsbergs 1990; Kalniņš 1997a, 1997b), kā arī rakstā angļu valodā par gulbju pētījumu rezultātiem Rīgā (Matrozis 2019)¹.
Migrējošo dzīvnieku aizsardzībā visspilgtāk izpaužas pretruna starp cilvēku un dabas nospraustajām robežām – politiskās robežas ir daudz šaurākas, un veiksmīgai dabas aizsardzībai ir nepieciešama daudzu valstu sadarbība. Tikpat svarīgi, lai piemērotas dzīvesvietas šiem putniem būtu pieejamas gan vairošanās, gan migrāciju atpūtas, gan ziemošanas vietās – šādu vietu vajag daudz vairāk, salīdzinot ar tām vietām, kas nepieciešamas nometnieku sugām. Tādēļ tikai apmēram 9 % migrējošo putnu sugu ir pietiekami aizsargātas visā savas dzīves ciklā, salīdzinot ar 45 % nometnieku sugu, kā parādīts pētījumā, kurā analizētas visas pasaules putnu sugas (Runge at al. 2015). Taču migrējošo dzīvnieku izpēte arī ir sarežģīta, un ir daudz neizpētīta (Bauer et al. 2019). Baltijas jūras piekrastē pie Papes ciema standartizēts migrējošo putnu monitorings 2022. gadā notika jau 31. sezonu (Baumanis 1995), taču kopš pirmajiem organizētajiem migrējošo putnu novērojumiem Papē 1958. gadā pagājuši jau 64 gadi (Michelsons u. c. 1960), putni Papē ķerti jau 57 sezonas (Blūms u. c. 1967). Daudzu gadu gaitā Papē uzkrātajai informācijai ir ļoti liela nozīme, un šeit analizēta tikai neliela daļa no teorētiski iespējamā, kas pagaidām glabājas papīra pierakstu formā.
Izlasi “spārnotos” latviešu tautas ticējumus, uzmini putnu un atrodi katram no tiem atbilstošu putna attēlu!