Izbaudām pārmaiņas un pavasari

Putnotāju sabiedrībā mani pazīst kā Ilzi no Himantopu kompānijas, bet mana darba dzīve jau vairāk nekā 20 gadus ir saistīta ar žurnālu izgatavošanu. Esmu strādājusi gandrīz visās lielākajās Latvijas žurnālu (un nu jau arī dažās ļoti lielās ārzemju) izdevniecībās kopā ar izciliem un dažkārt ne tik izciliem vadītājiem un kopā ar gudriem un profesionāliem žurnālistiem. Mana atbildība gan ir vairāk saistīta ar to, kā žurnāls izskatās un cik viegli ir uztverama informācija, bet ir bijušas reizes, kad pašai jāraksta vai jāorganizē arī rakstu darbi. Šo gadu laikā man ir bijis pilnīgi skaidrs, kādam jābūt labam galvenajam redaktoram, bet, tikai nonākot šādā situācijā, sapratu, ka no otras puses viss izskatās mazliet savādāk… 

Arī gada putna titula stafete no pļavu tilbītes ir pārgājusi pie mežirbes. Protams, žurnāla varone gan uz vāka, gan iekšlapās ir tieši viņa, un Viestura Ķerus rakstā varēsiet izlasīt, kā tad viņai klājas un kādi plāni tiek loloti, lai viņu aizsargātu labāk un efektīvāk. 

Man ir liels prieks, ka šajā numurā sanāca īstenot vienu manu senu ieceri, ka būtu jāaktualizē tēma par kaķiem un putniem. Laikam pārliecība, ka tas ir nepieciešams, pie manis atnāca reizē ar draudzenes atsūtītu fotogrāfiju, kur uz virtuves grīdas bija pārpalikums no laukirbes un lepns kaķis. Inga Freiberga ar prieku uzņēmās atrast un apkopot informāciju par šo tēmu no ārzemju zinātniskajiem žurnāliem, un to varat izlasīt šeit. Pieci ieteikumi noteikti būtu jāizlasa jebkuram esošam vai topošam kaķa īpašniekam. Ceru, ka kaķu mīļotāji tiešām izlasīs un ieklausīsies.

Savukārt Oskars Keišs no Nīderlandes ir atvedis lielu, smagu un ļoti skaistu Nīderlandes Putnu atlantu, un recenziju par to varat izlasīt šeit. Ļoti ceru, ka šī gada nogalē savās rokās turēsim jauno Latvijas ligzdojošo putnu atlantu, kas varbūt nesvērs gluži 3,7 kilogramus, bet būs ļoti, ļoti gaidīts. Novēlu, lai tā pirmo tirāžu izpērk tikpat ātri kā Nīderlandes Putnu atlantam.

Lasot Andra Klepera rakstu par sarakstu veidošanu, atmiņā atausa mani ķeksētāja gadi, kad entuziasma, piedzīvojumu un arī vilšanos bija ļoti daudz. Nekad jau nevar īsti zināt, ko sanāks ieraudzīt, pat ejot pēc kādas konkrētas sugas. Tā manā pašatrasto sugu sarakstā pavisam nesen ielidoja jeb – precīzāk – ielēca divi delfīni, kaut plānā bija vēlreiz dzīvē apskatīt Stellera pūkpīli, kas šoziem mūs jau ilgi priecē tepat pie Mangaļsalas mola.

Paldies visiem, kas piedalījās šī žurnāla numura tapšanā un Latvijas vides aizsardzības fondam par finansiālo atbalstu!

Iesim dabā un izbaudīsim šo burvīgo pavasari un putnu migrāciju!