Ziemojošo ūdensputnu uzskaites ir starptautisks sabiedriskā monitoringa projekts, ko koordinē organizācija Wetlands International un kopš 2016. gada kā Latvijas bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmas sastāvdaļu finansē Dabas aizsardzības pārvalde. 2020. gada janvārī Latvijā uzskaites notika 54. reizi.
Starptautiskās ziemojošo ūdensputnu uzskaites (turpmāk – ziemotāju uzskaite) pie mums notiek samērā tradicionāli – noteiktajās brīvdienās apmeklējot neaizsalstošas ūdenstilpes, kur koncentrējas ūdensputni un citi ar ūdeņiem saistīti putni (turpmāk abas grupas – ūdensputni) un veicot to vizuālo uzskaiti. Vēsturiski janvāra otrajās brīvdienās lielākā daļa mūsu ezeru, dīķu un daļēji arī upju bija zem ledus, kas stipri ierobežoja iespējamās ūdensputnu uzturēšanās vietas. Savukārt pēdējā desmitgadē situācija ir mainījusies, jo faktiski ziemas aukstuma pirmajam vilnim, kad daudzi iekšējie ūdeņi pārklājas ar ledus kārtu, ir notikusi laika nobīde. Piemēram,90. gados lielākā daļa iekšzemes ūdenstilpju Rīgā un tās apkārtnē parasti aizsala decembra otrajā pusē, bet pēdējos gados stabila ledus kārta izveidojas jau pēc ziemotāju uzskaites datumiem, t.i., janvāra vidū vai otrajā pusē, vai vispār neveidojas.
Sarunās pirms jaunā gada sagaidīšanas arvien biežāk dzirdam viedokļus, kuros sajūsmu par uguņošanu ir nomainījušas vieglas raizes. Kāds ir satraucies par sava mājas mīluļa veselību un drošību, vēl kāds cits uzskata, ka “debesīs uzšauto” naudu varētu izmantot lietderīgāk, bet ārsti aicina rūpīgi ievērot raķešu lietošanas instrukcijas. Lai arī kāds būtu mūsu personīgais viedoklis, dabai salūts ir cilvēka radīts traucējums. Tā kā uguņošana parasti notiek diennakts tumšajā laikā, ietekme uz dzīvo dabu lielākoties nav tūlītēji novērojama. Taču pietiek atcerēties, ka dažādu veidu raķetes jau ilgstoši tiek izmantotas savvaļas dzīvnieku un putnu izkliedēšanai (lidostās, atkritumu izgāztuvēs u.c.), lai saprastu, ka gluži bez ietekmes šīs aktivitātes tomēr nebūs. Uguņošanas ietekme uz putniem ir atkarīga no tās veida, ilguma, gadalaika un putna sugas. Kā galvenais traucējuma faktors uguņošanas gadījumā ir pēkšņais trokšņa un gaismu izraisītais pārsteigums. Salīdzinājums ar pērkona negaisu šeit nebūs vietā, jo meteoroloģiskās vētras putni var sajust iepriekš to lēnās tuvošanās un atmosfēras spiediena izmaiņu dēļ (Stickroth, 2015).
Pēdējos gadu desmitos ir ievērojami pieaugusi rekreācijas intensitāte dabas teritorijās (Tablado, Jenni, 2015). Latvijā jūras piekraste ir ļoti populārs gan vietējo, gan ārvalstu tūristu galamērķis. Kopējais apmeklējumu skaits 2019. gadā piekrastē bija aptuveni astoņi miljoni. Kopš 2015. gada to skaits ir pieaudzis par vairāk nekā trīs miljoniem. Apmeklējumu augstākās intensitātes periods lielā mērā sakrīt ar piekrastes putnu ligzdošanas periodu (Klepers, 2020).
Pieaugšanai ir nelāgs blakus efekts – pasaule kļūst pelēkāka. Bērnībā tu vari apbrīnot vāveres nošķītu čiekuru, kļavas lapas dzīslojumu, zeltactiņas acu mirdzumu un lielās zīlītes košo tērpu. Vēlāk tas viss kļūst tik ikdienišķs, ka tu tam vienkārši paej garām. Taču katru reizi, kad tavā pasaulē, skaļi pīkstēdams un zili mirdzēdams, iešaujas zivju dzenītis, tu paliec ar vaļēju muti un profesionālam ornitologam nepiedienīgu smaidu sejā – tas tomēr ir kaut kas no citas pasaules vai vismaz cita kontinenta.
Gadu gaitā latviešu valodā saviesies vesels lērums dažādu “ingu” – mobings un bosings, pīlings un liftings, mentorings un koučings, līzings un faktorings… un arī viena no LOB iecienītākajām nodarbēm – monitorings.
Pirmo reizi Mērsraga pļavā nonācu 1993. gada vasarā, kad kopā ar Bioloģijas fakultātes pirmkursniekiem, braucot uz Kolku, piestājām arī Mērsragā. Pirms tam Jānis Priednieks stāstīja, cik šī vieta kādreiz bijusi interesanta no putnu viedokļa, kā tur kādreiz ligzdojuši parastie šņibīši. Tomēr, izejot pļavas malā, skats bija visai šķērms – pļava lielāko tiesu bija aizaugusi ar niedrēm, un nekādi putni no turienes atmiņā nav palikuši. Toreiz tas tika skaidrots ar to, ka agrāk pļavā ir ganītas govis un tas neļāvis tai aizaugt. Lieki piebilst, ka tajā laikā Latvijā vēl nebija modē lielie zālēdāji dažādās pļavās, kas neļauj tām aizaugt, un pat Papes zirgi vēl nebija atvesti uz Latviju.
Šogad komanda startēja nedaudz atjauninātā sastāvā: vienu no pēdējo gadu dalībniekiem – Pēteri Dakni – aizstāja Jānis, taču kopumā komandas kodols – Ivars, Edijs un Mareks – nav mainījies jau daudzus gadus, saprotamies un esam sastrādājušies perfekti. Bijām noskaņojušies uz laba rezultāta sasniegšanu. Pirms sacensībām galvenie mērķi, kā parasti, bija trīs: iegūt, cik iespējams, labu vietu kopvērtējumā, apsteigt mūsu apvienības pamatkomandu “Himantopus himantopus” un novērot ko izcilu katram priekš sevis, savas putnu vērošanas pieredzes. Izlozē uz diennakti kļūstot par Kaltenes putnu vērošanas torņa saimniekiem, vienojāmies, ka uzsvars liekams uz diviem pēdējiem mērķiem, jo par augstu vietu kopvērtējumā cīnīties nebūs viegli (tornis piedalās jau devīto gadu, 2013. gadā bijis pat uzvarējis, līdz ar to tā vidējam skaitlim jābūt visnotaļ augstam) – kā vēlāk izrādījās – šāds vērtējums bija pāragrs.
Himantopu Whatsapp sarakstē runājām, protams, par potenciālajiem uzvarētājtorņiem, un mūsu statistiķis Mareks Kilups bija izveidojis vēlamāko torņu topu. Mērsraga pļavas tornis ar savu pieticīgo pagājušā gada rezultātu, neapšaubāmi, bija uzvarētājtornis, bet tam sekoja Kuiviži, Burtnieks-A, Kaņieris, Kaltene un Lubāns-D. Mūsu komandas bosa Andra rokā šoreiz gozējās ola ar uzrakstu “Kuiviži”, un bijām ļoti priecīgi par šādu izlozi.
Par Kolkas torņa iekļaušanu sacensībās jau ir bijusi diskusija kopš tā uzcelšanas mirkļa, un visus iepriekšējos gadus tas netika iekļauts lozējamo torņu skaitā. Šogad beidzot tas notika, un lieliski, ka to izvilka tik pieredzējusi komanda, kas ļāva iztestēt torņa potenciālu un iespējas. Iemesls diskusijai savulaik bija torņa novietojums un iespējamais apmeklētāju skaits, kas, tik augstā tornī kāpjot ilgstoši, to šūpo un tādējādi traucē izmantot teleskopu. Sintija apstiprina, ka torņa novietojums nav piemērots putnu novērošanai, kas atrodas/lido virs pludmales un jūras. Starp kokiem ir tikai šaurs logs, pa kuru redzama jūra. Garām lidojošie putni uz īsu brīdī parādās redzeslaukā, un līdz brīdim, kad pārējie komandas biedri ir pievērsušies putnam, tas jau pazudis skatienam. Viesturs stāsta, ka tornis tiešām ir visai bieži apmeklēts un cilvēku kāpšana augšā–lejā to krietni šūpo. Teleskopu šādās reizēs izmantot ir pagrūti. No otras puses, lai novērotu lielo vairākumu putnu, kas tur garām lido, teleskops nemaz nav vajadzīgs, pietiek ar binokli un ausīm. Tādējādi, ja kaut kas arī tiek “pazaudēts” šūpošanās dēļ, tas ir tikai neliels procents. Tomēr apmeklētāju skaits nebija pietiekams, lai nogāztu no draudzīgākā torņa pjedestāla Kaņiera torni, Kolkas tornim pēc apmeklētāju skaita paliekot otrajā vietā.
Izvelkot Engures ornitobāzes torni, uzreiz bijām priecīgas, jo bija skaidrs, ka varēsim palikt pa nakti bāzē un putnus sākt skaitīt agri. Pagājušajā gadā, iespējams, tieši tas, ka nebija iespējams atgādāt Betiju no Jelgavas un pašām aizkļūt uz Sloku ar vilcienu pietiekami agri, samazināja mūsu rezultātu.
Šoruden LOB biedrus aicinājām aizpildīt žurnāla “Putni dabā” novērtēšanas anketu (tās izsūtījām vai nu elektroniski, vai pa pastu) un jautājām gan par diviem pirmajiem šīgada numuriem, gan par to, ko gribētu vai – gluži pretēji – negribētu lasīt vispār, gan par to, vai žurnālam būtu jāturpina iznākt papīra formātā. Liels paldies visiem, kas atrada laiku tik skrejošajā ikdienas ritmā atbildēt uz mūsu jautājumiem.
Pirms desmit gadiem – 2009. gadā – LOB padome apstiprināja biedrības nostāju medību jautājumā. Šajā rakstā atskatīšos, ko desmit gados esam (vai neesam) paveikuši, īstenojot medību nostāju dzīvē.
Lielā tilbīte Tringa nebularia ir Latvijā reti ligzdojoša suga, kuras pirmais ticamais ligzdošanas gadījums ir konstatēts 1979. gadā, kad Ušuru purvā novērots pāris ar izteiktu uztraukuma uzvedību. Lai gan situācija liecināja par iespējamu jauno putnu klātbūtni, tieši pierādījumi ligzdošanai nav konstatēti (Lipsbergs, 1981). Arī turpmāk līdz 2019. gadam ligzdošanai tieši pierādījumi nav gūti, lai gan vairākos gadījumos piemērotās vietās konstatēti putni ar izteiktu uztraukuma uzvedību.
27. augusta pievakarē Kolkā pie Vecās skolas (LU Bioloģijas fakultātes prakses bāzes) Ilze Priedniece pamanīja lielo ķīru baru, kas ķersta kukaiņus virs mežmalas un pļavas. Pirms sešiem vakarā “spietotāju” barā tika ieraudzīti pirmie, bet vēlāk jau ap 50–70 kukaiņu piekūni.
Kas ir mikroliegums?
Sugu un biotopu aizsardzības likumā sniegta mikrolieguma definīcija: mikroliegums ir teritorija, ko nosaka, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina.
Kopš 2016. gada beigām Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ir iesaistīta liela mēroga projektā, kas vērsts uz mazā ērgļa Clanga pomarina aizsardzības nodrošināšanu Latvijā. Projektu LIFE AQPOM, kura vadošais partneris ir Latvijas Dabas fonds (LDF), līdzfinansē ES Life programma, un tas ir vērsts uz vairāku ar šīs sugas aizsardzību saistītu problēmu risināšanu – ligzdošanas vietu apzināšanu un aizsardzības nodrošināšanu, barošanās vietu apsaimniekošanu atsevišķās teritorijās, kā arī sabiedrības izglītošanu. Šajā rakstā apskatīšu pieredzi, ko esam guvuši, ierosinot mikroliegumu veidošanu projekta laikā atrastajām mazo ērgļu ligzdošanas vietām.
Latvijā ir bijis visai maz cilvēku, kuri savu mūžu veltījuši savvaļas putnu vērošanai, izpētei, aizsardzībai un popularizēšanai. Viens no tiem ir 1939. gadā Salacgrīvas Lauteros dzimušais Juris Lipsbergs, kam šogad apritēja 80 gadi. No šiem gadiem jau 64 viņš ir veltījis putniem! Lipsberga tēlu varētu raksturot šādi: aktīvs pētnieks, runājošs un rakstošs ornitologs, bibliofils un ornitoloģisku notikumu dokumentētājs. Šajos gados viņš ir darījis lietas, kas bijušas interesantas pašam, tāpēc arī rezultāti ir tik labi. Par viņa darbību ornitoloģijā publicēti vairāki raksti (Baltvilks, 1990; Tīrmanis, 1995; Pakalns, 1997; Strazds, 1999; Matrozis, 2009; Matrozis, 2016a; Liepiņa, 2016a; Matrozis, 2019), bet šoreiz ielūkosimies viņa darbības virzienu TOP 10, kurā esmu atzīmējis, manuprāt, vēsturiski svarīgākos putniskos notikumus jubilāra mūžā.
Naktī uz 2019. gada 7. septembri mūžībā devās ornitologs Viesturs Klimpiņš. Daudzi cilvēki viņu pazina kā ievērojamu putnu fotogrāfu, kaut arī tas bija tikai hobijs, kurā viņš ieguldīja dvēseli, prātu, putnu uzvedības pazīšanas talantu un personiskos līdzekļus.
Šobrīd, kad rakstu, ir augusts, baltie stārķi /Ciconia ciconia/ jau atstājuši savas uz elektrības stabiem būvētās ligzdas, bet bezdelīgas /Hirundo rustica/ un mājas strazdi /Sturnus vulgaris/ pirms migrācijas ciešās rindās sēž uz vadiem. Laikā, kad šis raksts nonāks pie lasītājiem, katrā putnu vērošanas braucienā mēs apskatīsim elektrolīniju vadus un balstus, meklējot bikšainos klijānus /Buteo lagopus/, svītrainās pūces /Surnia ulula/ un lielās čakstes /Lanius excubitor/. Elektrolīnijas ieņem nozīmīgu lomu ainavā un vairāku putnu sugu dzīvē kā novērošanas posteņi, atpūtas un potenciālas ligzdošanas vietas. Taču ir arī ēnas puse – putnu bojāeja gan sadursmē ar vadiem, gan elektrošoka rezultātā. Šajā rakstā aplūkošu, kāpēc putni iet bojā vados, ko mēs varam darīt, lai to novērstu un kā elektrolīniju infrastruktūru izmantot savā (putnu) labā.
Stāstu par to, kā es nonācu Uļjanovskā (Krievijā), varētu sākt ar manu interesi par ornitoloģijas vēstures jautājumiem, īpaši meklējot nezināmus un nepublicētus vēsturiskus avotus. No literatūras zināju, ka Uļjanovskas reģionālā muzeja fondos glabājas ievērojamā ornitologa, Krievijas ziemeļu reģionu pētnieka, sārtās kaijas ligzdošanas reģiona atklājēja, medniecības speciālista, daudzu ornitoloģisku un medību grāmatu autora, pēc profesijas jurista Sergeja Buturļina (Cергей Александрович Бутурлин, 1872–1938) personīgais arhīvs. Turklāt no 1897. līdz 1903. gadam viņš strādāja par tiesnesi Alūksnē, veica arī putnu vērojumus šīs pilsētas apkārtnē, piemēram, detalizēti aprakstīja savus novērojumus par melnkakla gārgales un garknābja gauras ligzdošanu un fenoloģiju Alūksnes ezerā (Бутурлин, 1902). Kopš 2002. gada šajā muzejā reizi trijos gados tiek rīkotas konferences – “Buturļina lasījumi” (Бутурлинские чтения), kuras veltītas ievērojamā ornitologa piemiņai, un pētnieki tur lasa referātus gan par Buturļina darbību, gan par reģionālajiem putnu pētījumiem.
“Putni dabā” iznāk kopš 1987. gada un ir vienīgais žurnāls par un ap putniem latviešu valodā!
© Putni dabā/ LOB 2019
Žurnāla interneta vietne atjaunota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
