Latvijas Ornitoloģijas stacijai – 80
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušie iedzīvotāji saskārās ar padomju okupācijas varas iesākto sovetizācijas procesu, represijām pret jaunajai varai nelojālajiem iedzīvotājiem un daudzu neatkarības laikā aktīvi strādājušo organizāciju darbības pārtraukšanu. To vietā tika dibinātas jaunas pārvaldes iestādes un varai politiski lojālas sabiedriskās organizācijas. Turklāt vācbaltiešu iedzīvotāju piespiedu repatriācija uz Vērmahta okupēto Polijas teritoriju 1939. gadā un daļas latviešu intelektuālās sabiedrības emigrācija 1944. gadā atstāja negatīvas sekas uz zinātnes attīstību jaunajās politiskajās reālijās, jo piecu gadu periodā Latviju atstāja ap divām trešdaļām no aktīvajiem putnu pētniekiem un gredzenotājiem. Tāpēc neformālās Latvijas Ornitoloģijas stacijas nodibināšana (ar līdzstrādnieku iesaistīšanu) 1946. gadā un darbība ornitoloģijas attīstībā Latvijā pašos grūtākajos pēckara gados bija īsts varoņdarbs, ko lielākoties paveica divi cilvēki – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēks Egons Tauriņš (1907–1989), kurš kārtoja finansiālos un organizatoriskos jautājumus ar zinātniskajām organizācijām, un Harijs Mihelsons (1930–1981), kas ar savu jauneklīgo entuziasmu, harismu, neizmērojamo enerģiju un vēlmi izzināt putnu pasauli apvienoja daudzus jauniešus putnu izpētei. Pateicoties šo abu cilvēku pūlēm, tika gan atjaunota putnu gredzenošana, gan uzsākts apjomīgs dobumperētāju putnu monitorings, gan pirmo pieredzi ieguva vairāki jaunieši, kuri turpmākajos gados putnu izpētei veltīja daļu sava mūža. Šajā vēsturiskajā pārskatā ieskicēšu galvenos šīs organizācijas darbības virzienus un sasniegumus.
