105 sugas diennakts laikā Kaltenes putnu tornī
Raksts publicēts tikai Putni dabā mājaslapā
Mareks Kilups
Komanda “Himantopus fārmklubs”
(Ivars Brediks, Mareks Kilups, Edijs Haberkorns, Jānis Ukass)
Kaltenes tornī startējām pirmo reizi, taču vairākums bijām to agrāk apmeklējuši; tāpat daudzkārt bijuši visās nozīmīgajās Rīgas līča rietumu piekrastes putnu vērošanas vietās un vienās no “Torņu cīņām” startējām Mērsraga bākas tornī, kas novietojuma ziņā ir līdzīgs. Katrā ziņā pārsteigumi mūs negaidīja, bija labs priekšstats par to, kas te sastopams un kas darāms, lai ko ieraudzītu vai izdzirdētu.
Torņa novietojums ir samērā specifisks – tas ir tieši jūras krastā, tomēr piekraste nav piemērota bridējputniem. Līdz ar to bija skaidrs, ka bridēju vairākums būs “jānoķer” lidojumā vai lielā attālumā uz sērēm; tikmēr ar jūras sugām lielu problēmu nevajadzētu būt, salasīt labu komplektu 24 stundās te jāvar. Piekrastes pusē torņa specifika ir daudz koku un krūmu pavisam tuvu tornim, kam ir gan plusi, gan mīnusi. Tie, protams, aizsedz redzesloku, līdz ar to putni gaisā parādās negaidīti un uz īsu brīdi, ir jāspēj reaģēt ātri. Toties vairākums dziedātājputnu tādēļ ir tuvu, labi dzirdami, bieži arī redzami (piemēram, vizuālu krūmu ķauķi ne tik bieži izdevies “Torņu cīņās” ieraudzīt).
Par laiku gan jāsūdzas nebija, kā jau rezultāti pierādīja, tas bija kopumā labs visā Latvijā. Vairākums komandu sasniedza augstus rezultātus (kopā 198 sugas, kas ir, visdrīzāk, augstākais kopskaits vēsturē). Protams, tas nenozīmē, ka bija silti – kā jau parasti tornī bija jāizmanto gandrīz viss līdzpaņemtais apģērbs.
Šis tornis nav pārlieku populārs tūristiem un cita veida apmeklētājiem, kas nav labi no putnu vērošanas popularizēšanas viedokļa, tomēr ir itin ērti dalībniekiem: var koncentrēties uz vērošanu, netērējot enerģiju apmeklētāju izglītošanai. Tas izpildījās – apmeklētāju faktiski nebija, tomēr putnu vērošanas traucējums bija un bija daudz lielāks, nekā būtu no apmeklētājiem: ballīte. Ierodoties tornī, konstatējām, ka blakus māja, kas kādu laiku nebija apdzīvota, tāda ir kļuvusi vismaz sezonāli, un tieši sacensību laikā tur notiek bērnu ballīte ar jaudīgāko iespējamo programmu: skaļa mūzika, piepūšamās lēkājamās atrakcijas, daudz jautru bērnu. Pirmās stundas tornī tādējādi kļuva stipri neproduktīvas piekrastes pusē, pat tādas parastas sugas kā erickiņš nerādījās. Tomēr jūras pusē viss notika gandrīz pēc plāna, un, zinot, ka rīta pusē tur būs saule acīs, uzsvars uz jūru bija liekams sacensību pirmajā daļā.
Kā jau dažkārt “Torņu cīņās” notiek, maz bija retu un neparastu novērojumu. Retums vai parasta suga šeit ir vienādā vērtē, katra ir viena vienība sarakstā, tādēļ svarīgi pamanīt visu. Par interesantāko novērojumu sacensību noslēgumā izvirzījām Kanādas zosi, prieku sagādāja arī Kaspijas kaija, gredzenūbele un ģirlicis, ko “Torņu cīņu” ietvaros līdz šim paši nebijām sastapuši. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – tika arī novērotas veselas 11 šim tornim jaunas sugas. Sacensību laikā visvairāk tracina putni, kam it kā būtu jābūt (vēl jo vairāk, ja iepriekšējos gados bijuši), bet kas “nenāk”. Šoreiz tāds bija vietai visnotaļ parastais upes zīriņš, ko izdevās iekļaut mūsu diennakts sarakstā kā vienu no pēdējiem.
Vakarā konstatējām, ka rezultāts ir diezgan atzīstams, tomēr pats vakars atkal neiedeva gaidīto: neiedeva faktiski neko – vienīgā suga, ko ieguvām pēc saulrieta, bija sarkanrīklīte. Savukārt rīts sekoja ražens, jo naktī bija bijusi laba migrācija, krūmi – putnu pilni. Sugas ritmiski nāca klāt ik stundu un dažas stundas pirms finiša. Saprotot, ka par 20 sugām apsteidzam torņa vidējo rezultātu, kas ir tiešām ļoti labi, katrs pie sevis klusi un pēc brīža jau arī skaļi atzinām, ka jā – rezultāts ir labs, varam cerēt uz cienījamu vietu kopvērtējumā. Pēc 24 stundu darba mūsu rezultāts bija 105 sugas – augstākais rezultāts, kāds jebkad sasniegts Latvijā ārpus Kuivižu torņa un 34 virs šī torņa vidējā!
Skepsi par uzvaru gan raisīja Saldus komandas potenciāls netālajā Mērsraga pļavas tornī, kur viņiem bija jākonkurē ar ļoti pieticīgu vidējo rezultātu – pērngad sasniegto 47. Zinot šīs komandas augsto kvalifikāciju, bija diezgan skaidrs, ka jebkurai citai komandai griesti būs otrā vieta, ja vien saldinieki nedarīs kaut ko pilnīgi nesaprātīgu. Tā viņi nerīkojās un guva uzvaru (labojot torņa vidējo un vienlaikus rekordu par 50 sugām!), taču mēs, ne pirmo reizi gan, bet tomēr – palikām ļoti augstajā otrajā vietā ļoti lielā 16 pieredzējušu komandu konkurencē! Papildu prieks, ka izdevās apsteigt daudzkārtējo sacensību uzvarētāju komandu “Himantopus himantopus”, kas pēc nerakstītas vienošanās nozīmē, ka viņi nākamgad būs fārmklubs, bet mēs pamatkomanda. Vietā piebilst gan, ka trešo vietu ieņēmušie “Himantopus himantopus” uzstādīja fenomenālu rezultātu Kuivižu tornī pie Randu pļavām, sasniedzot jaunu Latvijas sugu skaita rekordu diennakts putnu vērošanā no viena punkta – 121 suga.
Man kā daudzu “Torņu cīņu” dalībniekam jāatzīst, ka pēdējo gadu rezultāti raksturojami ar kaut ko tik spilgtu kā “hiperinflācija” vai “globālā sasilšana”. Kas tālāk? Vēl vairāk komandu un torņu? Kur tos ņemt? Vēl augstāki rezultāti? Vēl augstāks diennakts rekords, varbūt pat Baltijas līmenī, kur augstākais šobrīd pieder igauņiem, bet uzrādīts netālu no Latvijas robežas? Katrā ziņā būs interesanti. Datumi jau kalendāros rezervēti – tiekamies nākamajās “Torņu cīņās” – “Torņu cīņas 2020”!
Mareks Kilups
