Šoruden LOB biedrus aicinājām aizpildīt žurnāla “Putni dabā” novērtēšanas anketu (tās izsūtījām vai nu elektroniski, vai pa pastu) un jautājām gan par diviem pirmajiem šīgada numuriem, gan par to, ko gribētu vai – gluži pretēji – negribētu lasīt vispār, gan par to, vai žurnālam būtu jāturpina iznākt papīra formātā. Liels paldies visiem, kas atrada laiku tik skrejošajā ikdienas ritmā atbildēt uz mūsu jautājumiem.
Pirms desmit gadiem – 2009. gadā – LOB padome apstiprināja biedrības nostāju medību jautājumā. Šajā rakstā atskatīšos, ko desmit gados esam (vai neesam) paveikuši, īstenojot medību nostāju dzīvē.
Lielā tilbīte Tringa nebularia ir Latvijā reti ligzdojoša suga, kuras pirmais ticamais ligzdošanas gadījums ir konstatēts 1979. gadā, kad Ušuru purvā novērots pāris ar izteiktu uztraukuma uzvedību. Lai gan situācija liecināja par iespējamu jauno putnu klātbūtni, tieši pierādījumi ligzdošanai nav konstatēti (Lipsbergs, 1981). Arī turpmāk līdz 2019. gadam ligzdošanai tieši pierādījumi nav gūti, lai gan vairākos gadījumos piemērotās vietās konstatēti putni ar izteiktu uztraukuma uzvedību.
27. augusta pievakarē Kolkā pie Vecās skolas (LU Bioloģijas fakultātes prakses bāzes) Ilze Priedniece pamanīja lielo ķīru baru, kas ķersta kukaiņus virs mežmalas un pļavas. Pirms sešiem vakarā “spietotāju” barā tika ieraudzīti pirmie, bet vēlāk jau ap 50–70 kukaiņu piekūni.
Kas ir mikroliegums?
Sugu un biotopu aizsardzības likumā sniegta mikrolieguma definīcija: mikroliegums ir teritorija, ko nosaka, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, ja kāda no funkcionālajām zonām to nenodrošina.
Kopš 2016. gada beigām Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ir iesaistīta liela mēroga projektā, kas vērsts uz mazā ērgļa Clanga pomarina aizsardzības nodrošināšanu Latvijā. Projektu LIFE AQPOM, kura vadošais partneris ir Latvijas Dabas fonds (LDF), līdzfinansē ES Life programma, un tas ir vērsts uz vairāku ar šīs sugas aizsardzību saistītu problēmu risināšanu – ligzdošanas vietu apzināšanu un aizsardzības nodrošināšanu, barošanās vietu apsaimniekošanu atsevišķās teritorijās, kā arī sabiedrības izglītošanu. Šajā rakstā apskatīšu pieredzi, ko esam guvuši, ierosinot mikroliegumu veidošanu projekta laikā atrastajām mazo ērgļu ligzdošanas vietām.
Latvijā ir bijis visai maz cilvēku, kuri savu mūžu veltījuši savvaļas putnu vērošanai, izpētei, aizsardzībai un popularizēšanai. Viens no tiem ir 1939. gadā Salacgrīvas Lauteros dzimušais Juris Lipsbergs, kam šogad apritēja 80 gadi. No šiem gadiem jau 64 viņš ir veltījis putniem! Lipsberga tēlu varētu raksturot šādi: aktīvs pētnieks, runājošs un rakstošs ornitologs, bibliofils un ornitoloģisku notikumu dokumentētājs. Šajos gados viņš ir darījis lietas, kas bijušas interesantas pašam, tāpēc arī rezultāti ir tik labi. Par viņa darbību ornitoloģijā publicēti vairāki raksti (Baltvilks, 1990; Tīrmanis, 1995; Pakalns, 1997; Strazds, 1999; Matrozis, 2009; Matrozis, 2016a; Liepiņa, 2016a; Matrozis, 2019), bet šoreiz ielūkosimies viņa darbības virzienu TOP 10, kurā esmu atzīmējis, manuprāt, vēsturiski svarīgākos putniskos notikumus jubilāra mūžā.
Naktī uz 2019. gada 7. septembri mūžībā devās ornitologs Viesturs Klimpiņš. Daudzi cilvēki viņu pazina kā ievērojamu putnu fotogrāfu, kaut arī tas bija tikai hobijs, kurā viņš ieguldīja dvēseli, prātu, putnu uzvedības pazīšanas talantu un personiskos līdzekļus.
Šobrīd, kad rakstu, ir augusts, baltie stārķi /Ciconia ciconia/ jau atstājuši savas uz elektrības stabiem būvētās ligzdas, bet bezdelīgas /Hirundo rustica/ un mājas strazdi /Sturnus vulgaris/ pirms migrācijas ciešās rindās sēž uz vadiem. Laikā, kad šis raksts nonāks pie lasītājiem, katrā putnu vērošanas braucienā mēs apskatīsim elektrolīniju vadus un balstus, meklējot bikšainos klijānus /Buteo lagopus/, svītrainās pūces /Surnia ulula/ un lielās čakstes /Lanius excubitor/. Elektrolīnijas ieņem nozīmīgu lomu ainavā un vairāku putnu sugu dzīvē kā novērošanas posteņi, atpūtas un potenciālas ligzdošanas vietas. Taču ir arī ēnas puse – putnu bojāeja gan sadursmē ar vadiem, gan elektrošoka rezultātā. Šajā rakstā aplūkošu, kāpēc putni iet bojā vados, ko mēs varam darīt, lai to novērstu un kā elektrolīniju infrastruktūru izmantot savā (putnu) labā.
Stāstu par to, kā es nonācu Uļjanovskā (Krievijā), varētu sākt ar manu interesi par ornitoloģijas vēstures jautājumiem, īpaši meklējot nezināmus un nepublicētus vēsturiskus avotus. No literatūras zināju, ka Uļjanovskas reģionālā muzeja fondos glabājas ievērojamā ornitologa, Krievijas ziemeļu reģionu pētnieka, sārtās kaijas ligzdošanas reģiona atklājēja, medniecības speciālista, daudzu ornitoloģisku un medību grāmatu autora, pēc profesijas jurista Sergeja Buturļina (Cергей Александрович Бутурлин, 1872–1938) personīgais arhīvs. Turklāt no 1897. līdz 1903. gadam viņš strādāja par tiesnesi Alūksnē, veica arī putnu vērojumus šīs pilsētas apkārtnē, piemēram, detalizēti aprakstīja savus novērojumus par melnkakla gārgales un garknābja gauras ligzdošanu un fenoloģiju Alūksnes ezerā (Бутурлин, 1902). Kopš 2002. gada šajā muzejā reizi trijos gados tiek rīkotas konferences – “Buturļina lasījumi” (Бутурлинские чтения), kuras veltītas ievērojamā ornitologa piemiņai, un pētnieki tur lasa referātus gan par Buturļina darbību, gan par reģionālajiem putnu pētījumiem.
Lai gan iepriekšējo reizi par to rakstījām “Putni dabā” lappusēs stipri sen (Grīnerte, 2012, Račinskis, 2012), LOB zaļo vārnu programma joprojām darbojas – 2019. gada vasara tai bija jau 22. pēc kārtas kopš Gada putna pasākumiem 1998. gadā. Šoreiz piedāvājam īsu atskatu uz aizvadīto Latvijas zaļo vārnu Coracias garrulus ligzdošanas sezonu.
“Putni dabā” iznāk kopš 1987. gada un ir vienīgais žurnāls par un ap putniem latviešu valodā!
© Putni dabā/ LOB 2019
Žurnāla interneta vietne atjaunota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
