Gribējās putnus skaitīt vēl
Raksts publicēts tikai Putni dabā mājaslapā
Ance Priedniece
Komanda “Ruddibena cekollosīte”
(Elza Zacmane, Ance Priedniece, Sniedze Kalniņa, Betija Rubene)
Bāzē ieradāmies pašā vakarā, kad arī norisinājās, mūsuprāt, interesantākais atgadījums: Elza, izejot no mājas, nobijās no Donāta melnā truša – nezinādama, ka Donātam ir truši, nodomāja, ka tas kaķis ļoti dīvaini pārvietojas un vai tik viņam nav ausu.
Putnus sākām skaitīt piecos no rīta. Tāpat kā citām torņu cīņu komandām, bija skaists un patīkams rīts, ja neskaita to, ka bija diezgan liels vējš. Putnu bija patīkami daudz, tikai žēl, ka meža sugas varēja dzirdēt tikai līdz laipas līkumam ceļā uz torni – vēja, kā arī ķīru un zīriņu koloniju dēļ (tajās bija diezgan liels jūklis, un bija grūti saskatīt sugas). Bija diezgan daudz bridēju; pļavu tilbītes gandrīz visu “Torņu cīņu” laiku riņķoja apkārt un papildināja meža putnu nedzirdamību. Bija redzamas mīlīgas meža zosu ģimenītes un arī pa kādai paugurknābja gulbju ģimenei. Bija patīkami dažas sugas ieraudzīt pirmo reizi un uzreiz atpazīt. Interesantākais novērojums bija sarkanrīkles čipstes.
Problēmas mums sagādāja parastie putni – žubīti, ko cerējām ieraudzīt ar teleskopu lēkājam pa galdu mežmalā, tā arī neieraudzījām, un vārnu arī izdevās ieraudzīt tikai uz beigām un milzīgā tālumā. Uz mežmalu skatījāmies ar teleskopu, lai meža putnus novērotu vismaz vizuāli, tā dabūjām melno mežastrazdu un pelēko strazdu. Žēl arī, ka mūsu izvēlētās 4 stundas neietvēra plēšputnu aktivitātes laiku, un jūras ērglis, ko cītīgi meklējām, parādījās un apmeta līkumu ap torni 15 minūtes pēc laika beigām.
Īstenībā gribējās skaitīt vēl. Mums ļoti patika, un labi pavadījām laiku.
Ance Priedniece
