Jaunais “Torņu cīņu” rekords ir uzstādīts
Raksts publicēts tikai Putni dabā mājaslapā
Ilze Bojāre
Komanda “Himantopus himantopus”
(Andris Klepers, Ieva Mārdega, Mārcis Tīrums, Ilze Bojāre)
Mazliet pārdomas raisīja ziņa, ka tieši šajās dienās tiek remontēta laipa, kas ved uz torni, un ļoti cerējām uz strādnieku slinkumu šajās 24 stundās. Jau prātojām, vai mums nav veikalā viņiem kāds alus jānopērk, bet laikā, ko pavadījām tornī, viņi nemaz mūs netraucēja. Bez atjaunotās laipas Randu pļavās šovasar ir tapusi arī jauna būve – nākamā gada komandas starts ir padarīts vēl komfortablāks, un doties “uz krūmiņiem” nebūs iemesla.
Ūdens līmenis bija salīdzinoši zems un atsedza smukas smilšu sēres, ko gan steidza izmantot arī kvadraciklists, iztraucējot visus uz tām sasēdušos putnus. Krastmalā bija nobeidzies ronis, un ļoti cerējām, ka tas piesaistīs daudzus plēsīgos putnus. Jokojām, ka nu šogad gan mēs varētu novērot grifu, taču pat uz jūras ērgli mums bija krietni jāgaida. Dīvaini, ka pirmajā dienā tā arī tas neparādījās, toties nākošo rītu plkst. 4:30 sākām tieši ar šo sugu. Vispār plēsīgo putnu daļa mums sagādāja nelielu vilšanos – palikām pat bez tādas “parastības” kā zvirbuļu vanags.
Sugas lasījās diezgan raiti, bet bija jābūt ļoti uzmanīgiem – pavisam tuvu mežmalā dziedāja ļoti talantīgs krūmu ķauķis, tam brīžiem piebalsoja lukstu čakstīte ar savām improvizācijām. Savukārt citi bija ļoti klusi un delikāti – tas, ka mežiņā ir dzenis, bija skaidrs, bet noteikt sugu pēc klusās tukināšanas nebija nekādu izredžu. Tikai nākamajā dienā dižraibais dzenis pārliecinoši pieteica savu klātbūtni. Vakarā dzirdējām klusinātu sarkanrīklītes īso pīkstošo saucienu, bet, ņemot vērā, cik tas tomēr ir līdzīgs melnajam meža strazdam, izlēmām sugu neieskaitīt. Paejot gabaliņu nost no torņa, gan secinājām, ka gan sarkanrīklīte, gan iedzeltenais ķauķis tur ir, bet no torņa nu nekādi tos nevarējām saklausīt.
Pirmās dienas pievakarē pēkšņi Andris sauc, ka “šitas izklausās pēc lielās stērstes”. Visi, protams, mobilizējamies tās malas ķemmēšanai, bet, nekādus pierādījumus lielās stērstes klātbūtnei neatraduši, liekamies mierā. Pēc kāda laika nu jau visi to dzirdam un salīdzinām ar Xeno canto krājumiem – patiešām dzied kā lielā stērste. Vienīgā nelaime, ka nu nekādi tam nevaram gūt vizuālu apstiprinājumu, un šis tomēr nav slēpta dzīvesveida putns. Liekamies gulēt ar domu, ka rīt jāpēta tuvāk un tomēr jāmēģina to ieraudzīt. Liels bija mūsu pārsteigums nākamajā dienā, kad uz blakus tornim esošā jumta nolaidās vietējā māksliniece – lukstu čakstīte – un glīti izpildīja cerīgo dziedājumu vēlreiz.
Vakara cēlienu sākām ar uzmanīgu meža galotņu pētīšanu cerībā virs tām ieraudzīt sloku. Mūsu komandā sloku speciālists ir Mārcis, un arī šoreiz viņš ap plkst. 21:20 to kadrā noķēra ātri un precīzi. Simtā suga – Kanādas zoss – mūsu sarakstam pieplusojās plkst. 21:29. Vējiņš ik pa laikam pie mums atpūta attālas griezes dziesmas skaņas un arī vairākkārt tādu īsu iepūtienu kā lielajam dumpim. Nospriedām, ka šamais iesildās, un drošu roku to ierakstījām sarakstā, taču nakts laikā tas tā arī neiedziedājās. Vairākiem no komandas iezagās šaubas, vai ar tiem pūtieniem ir pietiekoši, lai skaitītu sugu, un nolēmām to tomēr svītrot no saraksta.
Jau dienas laikā vārnveidīgie putni ik pa laikam sacēla traci mazliet attālākā meža malā. Tas notika tik uzstājīgi un ilgstoši, ka nospriedām – tur, iespējams, uzturas kāda no pūcēm, jo dienas plēsīgais putns šito traci nebūtu piecietis. Mums par prieku, purva pūce nolidoja gar pašu torni, un, iespējams, tieši viņa bija lielās jezgas vaininiece. Tā arī bija pēdējā suga vakara cēlienā, un to beidzām ar 106 sugām sarakstā.
Nakts laikā šajā Rīgas līča pusē nebija gājusi nopietna migrācija, un tāpēc rīts nebija tik ražīgs kā Mērsragā, Kaltenē un Kolkā. Palēnām šo to pielasījām no parastajām sugām gan ūdenī, gan virs mežiņa. Kā pēdējā mūsu sarakstā iekļuva sējas zoss, kas nolidoja virs liedaga pusstundu pirms sacensību beigām. Kā jau tas notiek katru gadu, dažas sugas palika pelēkajā listē (suga, ko novēroja nepietiekams dalībnieku skaits) – bārdzīlīte, ķivulis, svilpis un pelēkais strazds. Par interesantāko sugu izvirzījām paipalu, kas arī ir jauna suga “Torņu cīņām”.
Laimīgi noguruši pēc superīgajām sacensībām ar jaunu Latvijas rekordu – 121 suga “Torņu cīņās” – iebraucām Salacgrīvā paēst pusdienas, un liels bija mūsu pārsteigums, kad aiz mums rindā nostājās Juris Lipsbergs. Protams, sekoja stāsti un ciemošanās viņa mājās, kur arī tapa fotogrāfija ar vienu no iepriekšējā “Torņu cīņu” rekorda īpašnieku – Gunti Graubicu. Viņa komandas iespētās 114 sugas Kuivižu tornī nostāvēja nepārspētas kopš 2006. gada.
Pēc šīs pieredzes igauņu Haeska rekords – 138 sugas 24 stundu laikā – vairs nešķiet tik nereāls. Ja sakrīt labi laikapstākļi ar agriem vēlajiem ligzdotājiem un labu migrāciju, turklāt ja vēl Kuivižu pļavās būtu iespējams vienoties ar zemes īpašniekiem kaut par daļēju teritorijas noganīšanu, tad tas būtu pat ļoti reāli.
To starpību ar torņa vidējo ciparu īpaši nerēķinājām līdz pat atpakaļceļam, jo likās, ka ir visi apstākļi – pareizais tornis, lieliska komanda, labi laikapstākļi, putni daudz – lai torņu rekords kristu. Un nu jau tā ir vēsture… Uz gadu vai ilgāk – kas zina.
