Mežkopja skats uz Latvijas mežu apsaimniekošanu

Viens no iemesliem, kāpēc šis stāsts ir personisks, ir tas, ka es pamudināju J. Poču vēlreiz izdot grāmatu “Lēmums nav pārsūdzams”, kas līdz tam bija iespiesta nelielā tirāžā un nebija nopērkama. Uzskatu, ka ar šo grāmatu būtu svarīgi iepazīties ikvienam, kas vēlas saprast cēloņus pašreizējai Latvijas mežu apsaimniekošanai. 

Lai gan pats autors norādījis, ka šī grāmata ir “par kokmateriālu valsts brāķeru dienesta izveidošanu un likvidēšanas procesu Latvijā”, būtiskākais grāmatā aplūkotais aspekts ir plašāks – pārmaiņas Latvijas mežu pārvaldībā 20. gs. 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā. Pārmaiņas, no kurām izriet lielākā daļa pašlaik vērojamo konfliktu starp ekonomiskajām, sociālajām un dabas aizsardzības interesēm mežu apsaimniekošanā. Pats grāmatas nosaukums attiecas uz Satversmes tiesas lēmumu neatcelt MK rīkojumu par valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) izveidošanu. Ja šodien visa meža nozare šķiet saliedējusies ap šo uzņēmumu (“Citi baidās runāt vai jau zem velēnas,” mūsu pirmajā sarunā norādīja J. Počs), tad uzņēmuma dibināšana tika vērtēta ļoti pretrunīgi. Taču, gluži tāpat kā mūsdienās, “nepareizie” viedokļi tika paslēpti aiz apgalvojumiem, ka viss ir apspriests un saskaņots, bet vērā ņemti netika: “Intervijā R. Strīpnieks apgalvoja, ka projekts ir apspriests un atbalstīts arī Meža konsultatīvajā padomē, kurā ir arī visas šo nozari pārstāvošās asociācijas. Ar visiem viss esot saskaņots (acīmredzot politikas aizkulišu pelēkajiem kardināliem nav bijis iebildumu), arī mežinieki esot piedalījušies saskaņošanā – ja par piedalīšanos var uzskatīt šokēto virsmežniecību pārstāvju – virsmežziņu – klātbūtni jau gatava projekta prezentācijā…” 

Savukārt LU profesors Georgs Libermanis 1999. gadā, kad tika dibināta LVM, brīdināja: “Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Tāds ir šīs saimniekošanas formas dzinējspēks. Un nekādi ieraksti statūtos šo būtību nemainīs. (..) Rūpes par meža saglabāšanu nākamajām paaudzēm nekādi neietilpst akciju sabiedrības motivācijā. Un bez motivācijas nebūs darbības.”

Profesoram Libermanim bijusi taisnība, kā to apliecina mūsdienās dzirdamie priekšlikumi mežus vairs nevērtēt pat koksnes kubikmetros, bet no tiem gūstamajā peļņā. Šādas pieejas sekas ir arī pērn plašu rezonansi ieguvušais, taču laimīgā kārtā nesekmīgais mēģinājums samazināt galvenās cirtes caurmēru (par šo jautājumu esmu detalizēti rakstījis “Putni dabā” 79. (2017/3) numurā). Šo notikumu dēļ tapa arī papildinājums – II daļa – grāmatai “Lēmums nav pārsūdzams”, kurā J. Počs šos ierosinājumus detalizēti vērtējis. Nenoliedzami J. Počs, kas savus apsvērumus izklāstīja arī atklātā vēstulē zemkopības ministram Jānim Dūklavam, bija arī viens no tiem, kas palīdzēja šo bīstamo ieceri apturēt.

Tikai nedomājiet, ka J. Počs ir “zaļais”! Viņa grāmatās lasāmi asi komentāri arī par mūsdienu dabas aizsardzību, it īpaši par idejām par mežu kontrolēto dedzināšanu, bet arī par liegumu veidošanu. Iespējams, ja J. Počs manu viedokli par šiem jautājumiem būtu lasījis pirms mūsu tikšanās, viņš domātu, ka arī mani “vajag nolikt pie priedes un nošaut” (kā viņš vienā no sarunām izteicās par kādu no maniem kolēģiem), un mēs nebūtu tikušies. Arī vēlāk, kad nosūtīju J. Počam savus rakstus, viņš man nepiekrita, bet uzrakstīja grāmatas nodaļu “Kontrolētā mežu dedzināšana jeb mežu dedzinātāji” un nosūtīja man līdz ar jautājumu: “Vai mēs varam turpināt sadarboties?”

Varējām. Jā, mums bija vairākos aspektos atšķirīgi viedokļi par to, kā meži būtu apsaimniekojami, taču mūs vienoja izpratne par to, ka, mežus vērtējot tikai kā peļņas avotu, būtiska mežu vērtība zudīs. Vēlāk runājot arī ar citiem vecākās paaudzes mežkopjiem, manī nostiprinājās pārliecība, ka viņi, atšķirībā no pašreizējiem meža nozares lēmumu pieņēmējiem, nevērtē mežu kā burkānu lauku, bet drīzāk kā dārzu – jā, kaut ko cilvēka veidotu un koptu, taču tādu, kura vērtība stipri pārsniedz par to iegūstamo naudu un kas ne tikai piepilda maku, bet arī iepriecina sirdi. Tā iznācis, ka mūsdienu dabas aizsardzība šādam skatījumam ir tuvāk nekā mūsdienu mežsaimniecība. Meža nozares runasvīri reizēm piesauc vectēvus, kas mums atstājuši mežus, kurus mums tagad ir tiesības nocirst, taču pašos vectēvos, kas vēl ir mūsu vidū, ieklausīties negrib. Droši vien būtu nepatīkami sadzirdēt, ka vecie mežkopji reizēm saka to pašu, ko nīstās dabas aizsardzības organizācijas. “Nē, nebūs jau mums tuksnesis, bet plašas platības, kur izcirtumi drīz seko cits citam,” nākotni grāmatas “Lēmums nav pārsūdzams” I daļas noslēgumā iezīmē mežkope Aija Zviedre. “…. nonākam pie atzinuma, ka nedrīkst ļaut plosīties “Latvijas valsts mežiem”, kuri tikai koksni atzīst kā vienīgo un galveno produktu, bet neatzīst mežu kā bioloģisku sistēmu, kur koksne ir tikai daļa no sistēmas kopuma,” raksta pats J. Počs. 

Diemžēl pats autors nepieredzēja ne grāmatas otrā izdevuma nākšanu klajā, ne arī to, ka tika sasniegts mūsu kopīgais mērķis apturēt Zemkopības ministrijas iecerētos grozījumus koku ciršanas noteikumos. Pērn augustā J. Počs devās mūžībā, atstājot pabeigtu manuskriptu “Lēmums nav pārsūdzams” otrajam izdevumam. J. Poča ģimene uzņēmās autora plānus īstenot līdz galam, un pērnā gada nogalē grāmata tika izdota. 

Grāmata “Mana mūža mežs”, kas izdota 2016. gadā, ļaus jums iepazīties ar pašu mežkopi J. Poču. Šis darbs, kā to norāda pats autors, ir “vēsturiski biogrāfisks apraksts par ģimeni, darbu un laikabiedriem”. Šajā grāmatā J. Počs apkopo savas atmiņas no bērnības līdz pat mūsdienām. “Mana mūža mežs” iesaku izlasīt tiem, kam interesē Latvijas un mežu apsaimniekošanas vēsture, ko J. Počs aplūkojis no savas daudzu gadu pieredzes skatupunkta. Tikai vērts paturēt prātā paša autora brīdinājumu: “Cienījamo lasītāj! Kā noproti, neesmu rakstnieks, neesmu diplomāts. Mana izteiksmes forma ir tieša un konkrēta. (..) Turpmākās lappuses nav ar rožu ziedlapiņu smaržu.” Ir, ir jau mazliet rožu ziedlapiņu smaržas, it īpaši vietās, kur J. Počs runā par savu ģimeni, taču citviet, jā, autora izteiksmes forma stipri tuvojas tādai, ko mūsdienās uzskata par nepieņemamu. Tomēr tas nemaina faktu, ka grāmata ir vērtīga un interesanta lasāmviela.