Videostāstu ciklā “Putnustāsti. Personība” LOB biedri – biologs Ainārs Auniņš, ārste Zane Dāvidsone un uzņēmējs Justs Krapāns – dalās savā putnošanas pieredzē un izaicinājumos, ejot dabā.
Turpinot videostāstu ciklu “Putnustāsti. Personība”, no vairāk nekā 800 biedru kuplā pulka aicinām tuvplānā iepazīt dažus LOB biedrus un viņu putnošanas paradumus.
21. februārī, sapakojis savus zīmēšanas piederumus, kā arī Kanāriju salu tauriņu, augu un putnu noteicēju, kopā ar tēti uzsāku savu nedēļu garo ceļojumu uz vienu no astoņām Kanāriju salām – Fuerteventuru. Esam iecerējuši dzīvot mūsu VW busiņā, vērot putnus un zīmēt, cik vien iespējams! Priekšā garš ceļš ar kuģi, tāpēc sāku jau domās veidot sarakstu ar tā sauktajām “mērķsugām”. Kopā sanāk aptuveni septiņas. Daudzas citas Kanāriju salu “mērķsugas” jau redzētas Tenerifē, un Fuerteventurā ceru iekļaut savā sarakstā dažādas tuksneša sugas.
Pirmo reizi Mērsraga pļavā nonācu 1993. gada vasarā, kad kopā ar Bioloģijas fakultātes pirmkursniekiem, braucot uz Kolku, piestājām arī Mērsragā. Pirms tam Jānis Priednieks stāstīja, cik šī vieta kādreiz bijusi interesanta no putnu viedokļa, kā tur kādreiz ligzdojuši parastie šņibīši. Tomēr, izejot pļavas malā, skats bija visai šķērms – pļava lielāko tiesu bija aizaugusi ar niedrēm, un nekādi putni no turienes atmiņā nav palikuši. Toreiz tas tika skaidrots ar to, ka agrāk pļavā ir ganītas govis un tas neļāvis tai aizaugt. Lieki piebilst, ka tajā laikā Latvijā vēl nebija modē lielie zālēdāji dažādās pļavās, kas neļauj tām aizaugt, un pat Papes zirgi vēl nebija atvesti uz Latviju.
Šogad komanda startēja nedaudz atjauninātā sastāvā: vienu no pēdējo gadu dalībniekiem – Pēteri Dakni – aizstāja Jānis, taču kopumā komandas kodols – Ivars, Edijs un Mareks – nav mainījies jau daudzus gadus, saprotamies un esam sastrādājušies perfekti. Bijām noskaņojušies uz laba rezultāta sasniegšanu. Pirms sacensībām galvenie mērķi, kā parasti, bija trīs: iegūt, cik iespējams, labu vietu kopvērtējumā, apsteigt mūsu apvienības pamatkomandu “Himantopus himantopus” un novērot ko izcilu katram priekš sevis, savas putnu vērošanas pieredzes. Izlozē uz diennakti kļūstot par Kaltenes putnu vērošanas torņa saimniekiem, vienojāmies, ka uzsvars liekams uz diviem pēdējiem mērķiem, jo par augstu vietu kopvērtējumā cīnīties nebūs viegli (tornis piedalās jau devīto gadu, 2013. gadā bijis pat uzvarējis, līdz ar to tā vidējam skaitlim jābūt visnotaļ augstam) – kā vēlāk izrādījās – šāds vērtējums bija pāragrs.
Himantopu Whatsapp sarakstē runājām, protams, par potenciālajiem uzvarētājtorņiem, un mūsu statistiķis Mareks Kilups bija izveidojis vēlamāko torņu topu. Mērsraga pļavas tornis ar savu pieticīgo pagājušā gada rezultātu, neapšaubāmi, bija uzvarētājtornis, bet tam sekoja Kuiviži, Burtnieks-A, Kaņieris, Kaltene un Lubāns-D. Mūsu komandas bosa Andra rokā šoreiz gozējās ola ar uzrakstu “Kuiviži”, un bijām ļoti priecīgi par šādu izlozi.
Par Kolkas torņa iekļaušanu sacensībās jau ir bijusi diskusija kopš tā uzcelšanas mirkļa, un visus iepriekšējos gadus tas netika iekļauts lozējamo torņu skaitā. Šogad beidzot tas notika, un lieliski, ka to izvilka tik pieredzējusi komanda, kas ļāva iztestēt torņa potenciālu un iespējas. Iemesls diskusijai savulaik bija torņa novietojums un iespējamais apmeklētāju skaits, kas, tik augstā tornī kāpjot ilgstoši, to šūpo un tādējādi traucē izmantot teleskopu. Sintija apstiprina, ka torņa novietojums nav piemērots putnu novērošanai, kas atrodas/lido virs pludmales un jūras. Starp kokiem ir tikai šaurs logs, pa kuru redzama jūra. Garām lidojošie putni uz īsu brīdī parādās redzeslaukā, un līdz brīdim, kad pārējie komandas biedri ir pievērsušies putnam, tas jau pazudis skatienam. Viesturs stāsta, ka tornis tiešām ir visai bieži apmeklēts un cilvēku kāpšana augšā–lejā to krietni šūpo. Teleskopu šādās reizēs izmantot ir pagrūti. No otras puses, lai novērotu lielo vairākumu putnu, kas tur garām lido, teleskops nemaz nav vajadzīgs, pietiek ar binokli un ausīm. Tādējādi, ja kaut kas arī tiek “pazaudēts” šūpošanās dēļ, tas ir tikai neliels procents. Tomēr apmeklētāju skaits nebija pietiekams, lai nogāztu no draudzīgākā torņa pjedestāla Kaņiera torni, Kolkas tornim pēc apmeklētāju skaita paliekot otrajā vietā.
Izvelkot Engures ornitobāzes torni, uzreiz bijām priecīgas, jo bija skaidrs, ka varēsim palikt pa nakti bāzē un putnus sākt skaitīt agri. Pagājušajā gadā, iespējams, tieši tas, ka nebija iespējams atgādāt Betiju no Jelgavas un pašām aizkļūt uz Sloku ar vilcienu pietiekami agri, samazināja mūsu rezultātu.
Pārskats par 2018. gada interesantākajiem putnu novērojumiem Latvijā
2018. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupa jau ceturto reizi aicināja putnu vērotājus piedalīties Cekulzīlītes kausā, mudinot Cēsu apkārtnes putnu vērotājus veidot gada laikā novēroto sugu sarakstu. Pasākumam ir tikai viens noteikums – lai sugu iekļautu sarakstā, tā kalendārā gada laikā vismaz vienu reizi jānovēro (jāredz vai jādzird) bijušā Cēsu rajona teritorijā, kurā šobrīd ietilpst Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas novads (turpmāk ērtības labad šī teritorija tiks saukta par Cēsu rajonu). Ceļojošo Cekulzīlītes kausu iegūst sacensību dalībnieks, kurš gada laikā šajā teritorijā novērojis vislielāko putnu sugu skaitu.
Novēroto putnu sugu sarakstu veidošana (žargonā dēvētu arī par listi – no vācu valodas die Liste = saraksts jeb angliski checklist = atzīmējamais saraksts) ir viens no putnu vērošanas vaļasprieka pamatelementiem. Var pievienot klāt laika (mūža, gada, mēneša, ceļojuma, diennakts u.c.) un telpas dimensiju (pagalms, vieta, administratīvā teritorija, valsts, Rietumu Palearktika u.c.) vai veidu, kā putns novērots (paša atrasts vai “ieķeksēts” jeb par ko iepriekš jau ziņojuši citi; novērots no balkona, redzēts pa mājas logu, pārvietojoties ar velo vai kājām (t.s. eko-listes)). Tādējādi novērojumus iespējams organizēt dažādās disciplīnās – gluži kā sportā. Kā jau visos vaļaspriekos, arī šeit netrūkst komisku “nišas sporta veidu” attīstītāju: piemēram, no pirts novērotu sugu saraksts somiem vai anti-eko-liste ar putniem, kas redzēti pa automašīnas logu, vai nacionālajos TV raidījumos novērotiem putniem angļiem.
Vācu sakāmvārdu par lauku un mežu lieliski vizualizējis nīderlandiešu (mūsdienās viņa dzimtā province atrodas Beļģijā) mākslinieks Hieronīms Bošs (Jheronimus Bosch) savā sirreālajā gleznā ar tādu pašu nosaukumu1. Par to, ka laukam ir acis, bet mežam – ausis, var pārliecināties LOB organizētajos lauka kursos putnu noteikšanā. Garantējam Boša cienīgu sniegumu.
“Putni dabā” iznāk kopš 1987. gada un ir vienīgais žurnāls par un ap putniem latviešu valodā!
© Putni dabā/ LOB 2019
Žurnāla interneta vietne atjaunota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
