Par 2023. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlējusies lakstīgalu – vienu no svarīgākajiem putniem mūsu kultūrā. Lakstīgala, mazs pelēks putniņš, mūsu ievērību izpelnījusies ar savu skaisto balsi.
Par 2022. gada putnu esam izvēlējušies svīri – daudziem pazīstamu pilsētu iemītnieci, ko gan reizēm jaucam ar bezdelīgu vai čurksti. Par svīri daudz vēsta tās vārds dažādās valodās.
Skaidrs, ka iemesls, kāpēc savulaik pievērsos ornitoloģijai, bija interese par putniem. Taču, strādājot LOB, esmu pārliecinājies, ka mēs strādājam ne tikai putnu, bet arī cilvēku labā. Jo īpaši spilgti to apliecināja kāda kundze, kas zvanīja uz LOB, jo šajā pandēmijas un izolācijas aizēnotajā laikā viņas vienīgais prieks bija putnu vērošana un LOB klausules galā bija kāds, kam par to pastāstīt.
Pieaugšanai ir nelāgs blakus efekts – pasaule kļūst pelēkāka. Bērnībā tu vari apbrīnot vāveres nošķītu čiekuru, kļavas lapas dzīslojumu, zeltactiņas acu mirdzumu un lielās zīlītes košo tērpu. Vēlāk tas viss kļūst tik ikdienišķs, ka tu tam vienkārši paej garām. Taču katru reizi, kad tavā pasaulē, skaļi pīkstēdams un zili mirdzēdams, iešaujas zivju dzenītis, tu paliec ar vaļēju muti un profesionālam ornitologam nepiedienīgu smaidu sejā – tas tomēr ir kaut kas no citas pasaules vai vismaz cita kontinenta.
Gadu gaitā latviešu valodā saviesies vesels lērums dažādu “ingu” – mobings un bosings, pīlings un liftings, mentorings un koučings, līzings un faktorings… un arī viena no LOB iecienītākajām nodarbēm – monitorings.
Pirms desmit gadiem – 2009. gadā – LOB padome apstiprināja biedrības nostāju medību jautājumā. Šajā rakstā atskatīšos, ko desmit gados esam (vai neesam) paveikuši, īstenojot medību nostāju dzīvē.
Ieiesim mežā! Ir agrs pavasaris, tāpēc sniegs šeit, kur no saules to sargā egļu ēnas, vēl nav pavisam izkusis. Skudru pūznis ceļmalā gan jau ir brīvs no sniega, un skudras sākušas doties savos sezonas darbos. Pameža lazdām pumpuri vēl nav izplaukuši, bet tūlīt, tūlīt… Lielākā daļa gājputnu vēl ir tikai ceļā uz Latviju, tāpēc putnu korī dominē tie, kuri riskējuši šeit pārlaist ziemu un kuru risks ir attaisnojies – tie ir dzīvi un tagad var pirmie ieņemt labākās teritorijas. Kādā nokaltušā kokā bungo dižraibais dzenis (nokaltis koks labi rīb!). Skan lielās zīlītes un meža zīlītes dziesmas, un kaut kur savu “vivivivivivi” nober arī dzilnītis.
Šī gluži nebūs grāmatu recenzija. Stāsts par pensionēto mežkopi Jāni Poču un viņa grāmatām ir pārāk personisks, lai es censtos būt neitrāls. Šis stāsts sākās 2016. gada nogalē, kad J. Počs man uzdāvināja savas grāmatas – “Mana mūža mežs” un “Lēmums nav pārsūdzams” (1. izdevumu). Tobrīd no dažu meža nozares pārstāvju puses arvien skaļāki kļuva mājieni un pat tieši aicinājumi ļaut vairāk cirst Latvijas mežus. J. Poču šīs ziņas bija sadusmojušas un, izlasot dažus manus rakstus, viņš saprata, ka esam līdzīgās domās, tāpēc aicināja mani uz tikšanos.
“Ornitologi ir tie, kas skaita putnus,” tā reiz mana kolēģe raksturoja sabiedrības priekšstatu par mūsu nodarbošanos. Jā, putnu uzskaites tiešām ir viena no lietām, ar ko LOB nodarbojas, un šis darbs ir ļoti svarīgs. Lai uzzinātu, kuri putni ir apdraudēti, lai saprastu, kas tos apdraud, lai novērtētu, vai vēlamo rezultātu sasniedz putnu aizsardzības pasākumi – tam visam nepieciešamas putnu uzskaites.
Par 2018. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies pļavu tilbīti. Aicinām ikvienu, kas pazīst šo putnu, iesaistīties pļavu tilbītei potenciāli piemēroto vietu pārbaudē, lai nodrošinātu šīs sugas dzīvotņu aizsardzību.
“Putni dabā” iznāk kopš 1987. gada un ir vienīgais žurnāls par un ap putniem latviešu valodā!
© Putni dabā/ LOB 2019
Žurnāla interneta vietne atjaunota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
