Taigas čipste – jauna suga Latvijā

Izplatība un noteikšana

Taigas čipstes ligzdošanas areāls sniedzas no Krievijas Eiropas daļas līdz Kamčatkai un Tālajiem Austrumiem, tad uz dienvidiem – Mongolijas un Himalaju boreālajos un kalnu mežos, bet ziemot tā dodas uz Dienvidaustrumāziju, Dienvidķīnu un Indiju (Alström, Mild, Zetterström 2003). Baltijas jūras reģionā taigas čipste ieklejo regulāri, piemēram, līdz 2025. gada beigām Zviedrijā reģistrēti 126 novērojumi¹, Somijā – 142² un Polijā – 19, no tiem seši – 2025. gadā. Baltijas valstīs novērojumu nav tik daudz: viens novērojums Igaunijā 1992. gada aprīlī, bet Lietuvā nav apstiprinātu novērojumu.

Taigas čipste parasti barojas augstā zālē mežu tuvumā (līdzīgi kā koku čipste), tāpēc lielākā daļa sugas novērojumu Eiropā ir uz salām, kur čipstēm ir ierobežota barošanās vietu izvēle un tās ir vieglāk novērojamas. Noteikšana dabā nav vienkārša. Taigas čipste ir ļoti līdzīga radniecīgajai koku čipstei Anthus trivialis, atšķirības pazīmes: izteiktāka, skaidri saskatāma uzacs svītra, gaišs auss punktiņš un caurmērā piesātinātāks krāsojums ar manāmi zaļganu muguras toni. Migrācijas balss līdzīga kā koku čipstei, bet droši suga nosakāma tikai pēc balss ieraksta detalizētas analīzes. Liela daļa no šīs sugas novērojumiem Rietumeiropā noteikta pēc balss (!).³

Priekšizpēte

Jau daudzus gadus viens no visgaidītākajiem jaunpienācējiem Latvijas putnu sarakstā bijusi tieši taigas čipste, kura Holarktikas putnu sugu latvisko nosaukumu sarakstā (Strazds u. c. 2014) nosaukta par zaļgano čipsti⁴, bet citviet lietots vēl cits nosaukums – olīvzaļā čipste. Sugas fenoloģijas izpētei palīdzēja kaimiņvalstu putnu novērojumu interneta vietnes. Tās izstudējot, noskaidrojās apstākļi, kad ir vislabākās iespējas ieraudzīt šo sugu – rudens migrācijā austrumu vēju laikā Kurzemes piekrastē, kur ir lielāks migrējošo putnu blīvums šaurajā jūrmalas/kāpu joslā, labākais periods – no septembra līdz novembrim, ar maksimumu oktobra pirmajā pusē. Noskaidrojās arī, ka Rietumeiropā putnu gredzenošanas stacijās praktizē čipstes dziesmas atskaņošanu, kas ļauj ar lielu varbūtību šo sugu ievilināt putnu tīklā.

Notikumu gaita

Sākoties 2025. gada oktobrim, parādījās ziņas par taigas čipstu novērojumiem daudzās Eiropas valstīs, to skaitā vairāki novērojumi Polijā.

Kādas putnošanas dienas noslēgumā iebraucām veikalā nopirkt pārtiku vakaram un joka pēc nopirku zaļās olīvas… Todien kopā ar Vladimiru Smislovu un Alekseju Kuročkinu iebraucām nakšņot netālu no Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, un, izejot pa kāpām (starp Cietokšņa kanālu un Šķēdi) īso vakara aplīti, iedomājos, ka biotops ļoti izskatās pēc “hodgsonīgas” vietas. Visi pasmaidījām. Tad vēl vakara pasēdēšanā, kad burciņā bija palikušas divas olīvas, nolēmu tās atstāt zemē “uz laimi”.

No rīta (17. oktobrī) turpat piebrauca Atis Ļahs, kurš, vairākkārtīgi atskaņojot balss ierakstu, neatlaidīgi turpināja īstenot savu sapni par jaunas sugas atklāšanu Latvijā. Gājām katrs savu saplānoto putnošanas maršrutu, kopā ar tēvu apskatījām attīrīšanas iekārtu apkārtnes krūmus, kur ļoti īslaicīgi saklausīju Sibīrijas ķauķīša Phylloscopus proregulus saucienus, pieliku binokli pie acīm – jā, ir! Paralēli noskanēja telefons, paskatos – Atis man WhatsApp aplikācijā atsūtījis bildi ar kādu čipsti lidojumā. Es atbildēju ar vienu vārdu: “Ir.” Mēģināju nobildēt ķauķīti, bet tas jau bija prom. Gāju apsveikt Ati, jo mērķis bija sasniegts! Atrast, kur atrodas Atis, nebija grūti – atskaņotāja ieraksts bija dzirdams no pāris simtiem metru, un viņa smaids līdz ausīm arī saskatāms no liela attāluma. Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm, saklausot čipstes saucienu un redzot putnu ielaižamies nelielā bērzā bez lapām, skaļā balsī bļāvu (jo to atskaņotāju vēl vajag pārbļaut): “Vēl viena!” Otrais putns dažu minūšu laikā pārlidoja tuvākajos kokos, ik pa brīdim lidojumā izdodot kādu saucienu, līdz turpināja savas migrācijas gaitas.