
LOB goda biedri
Latvijas Ornitoloģijas biedrība pastāv 38 gadus, un šo gadu gaitā ievēlēti 13 LOB goda biedri.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība pastāv 38 gadus, un šo gadu gaitā ievēlēti 13 LOB goda biedri.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs Aivars Petriņš (1951) ir pazīstams dabas fotogrāfs un ornitologs. Kā fotogrāfs viņš ir autors izciliem īpaši aizsargājamo sugu attēliem, bet “autors” arī daudziem slēpņiem kokos, kurus izmantojis gan pats, gan citi fotogrāfi un videooperatori. Kā ornitologs viņš ir viens no Latvijā vadošajiem plēsīgo putnu pētniekiem, kurš kāpis pie neskaitāmām ērgļu un melno stārķu ligzdām un būvējis mākslīgās ligzdas. Kā zinātnieks publicējis 43 rakstus un konferenču tēzes. Kā sugu eksperts nodarbojies ar mikroliegumu veidošanu retajām putnu sugām, bet pēdējās desmitgadēs daudz uzmanības velta medņu riestiem un to aizsardzībai. Aivars Petriņš 1979. gadā absolvējis LVU Bioloģijas fakultāti ar diplomdarbu par brūnkakli. 1978.–1983. gadā strādājis Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, 1983.–2018. gadā – LU Zooloģijas muzejā (no 1993. gada – tā vadītājs). Viens no autoriem pirmajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam (1980– 1984). Ilgus gadus darbojies LOB padomē. 2023. gada 11. martā ievēlēts par LOB goda biedru.

Šajā rakstā vēlos dalīties gan savā pieredzē medņu riesta vietu meklēšanā, gan arī priekšstatos par medņu pašreizējo situāciju Latvijas mežos, kur šim senajam putnam jāpiemērojas modernā cilvēka izraisītajām biotopu izmaiņām. Un rosināt domāt, ko darīt šīs sugas labā. Vai situāciju izdosies uzlabot, – uz šo jautājumu diez vai kāds pašlaik var atbildēt.

Putnu vērošanas sacensības “Torņu cīņas 2023” notika 20.–21. maijā. Tās organizēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (koordinatori – Agnis Bušs un Elīna Gulbe). Paldies sadarbības partneriem – Latvijas Vides aizsardzības fondam, Dabas aizsardzības pārvaldei, 3 pavāru restorānam, “Swarovski Optik”, SIA “Motacilla”, putnu māju ražotnei “Simbaro”, SIA “Jāņa sēta”, maizes ceptuvei “Lāči”, Martai Gotlībai un “Dzīvotnei”. Īpašs paldies Mārim Jaunzemim, kurš gadu no gada apkopo Torņu cīņu statistiku, tādēļ mums ir saglabāta pilna Torņu cīņu novērojumu vēsture!

Šis raksts ir atskats uz autora novērojumiem ķikutu riesta laikā, vienlaicīgi atklājot dabiskās pļavas dzīves daudzveidību viena vakara gaitā. Novērojumi veikti 2023. gada 13. maijā.

2023. gada 28. aprīlī, veicot ligzdojošo putnu monitoringa uzskaiti Baltinavas pagastā, iedams uz otro transektu līniju, izcirtumā pamanīju dziedātājstrazdu Turdus philomelos, kas pacēlās no zemes ar sugai raksturīgo uzvedību, it kā uz zemes būtu ligzda. Tas bija tik nepārprotami, ka gāju uz pacelšanās vietu un tiešām – tur atradu dziedātājstrazda ligzdu ar piecām olām (1. attēls).

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā mājas strazdu Sturnus vulgaris migrācijas pētījums ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu uzsākts 2020. gadā. Mājas strazds tika izvēlēts, jo no pētnieku viedokļa tā ir pietiekami “ērta” suga – labprāt dzīvo putnu būrīšos un izmēra ziņā gana robusta, lai to varētu aprīkot ar izsekošanas ierīcēm – ģeolokatoriem, kas ieraksta migrācijas gaitu. Kā arī globālo pētījumu aspektā interesanta – ir tuvās distances migranti, kuri pēdējā desmitgadē palikuši migrāciju pētījumu otrajā plānā. Tāpat svarīgs aspekts ir lielā varbūtība, ka īpatņi atgriezīsies iepriekšējā gada ligzdošanas vietās (augsta ligzdošanas filopatrija), un tas raksturīgi ne visām sugām, jo, tā kā ģeolokatori datus neraida, bet tikai ieraksta, indivīdi ir jānoķer atkārtoti. Šiem nosauktajiem kritērijiem atbilst vien saujiņa Latvijā mītošo sugu.

Parasti ar trešo vārdu sugas latīņu (zinātniskajā) nosaukumā apzīmē pasugu, bet ir izņēmums – paugurknābja gulbja poļu morfas nosaukums – Cygnus olor immutabilis. Šādi gulbji nav ne ģeogrāfiska pasuga, ne arī “klasiskie” gadījuma albīni. Jāatzīmē, ka putnu noteicējos šādas gulbju morfas atšķiršanas pazīmes lielākoties nav aprakstītas (salīdzinot ar dzeguzes un meža pūces divu krāsu formu aprakstiem), kas dažreiz izraisa novērotāju neizpratni par netipiska krāsojuma gulbi. Latvijā par šādiem gulbjiem zina nedaudzi putnu vērotāji, kaut gan šādus gulbjus Latvijā pirmo reizi reģistrēja jau pirms 35 gadiem. Līdz šim informācija par to sastopamību un skaitu apkopota tikai trijos publicētos pārskatos 20. gs. 90. gados (Lipsbergs 1990; Kalniņš 1997a, 1997b), kā arī rakstā angļu valodā par gulbju pētījumu rezultātiem Rīgā (Matrozis 2019)¹.

Migrējošo dzīvnieku aizsardzībā visspilgtāk izpaužas pretruna starp cilvēku un dabas nospraustajām robežām – politiskās robežas ir daudz šaurākas, un veiksmīgai dabas aizsardzībai ir nepieciešama daudzu valstu sadarbība. Tikpat svarīgi, lai piemērotas dzīvesvietas šiem putniem būtu pieejamas gan vairošanās, gan migrāciju atpūtas, gan ziemošanas vietās – šādu vietu vajag daudz vairāk, salīdzinot ar tām vietām, kas nepieciešamas nometnieku sugām. Tādēļ tikai apmēram 9 % migrējošo putnu sugu ir pietiekami aizsargātas visā savas dzīves ciklā, salīdzinot ar 45 % nometnieku sugu, kā parādīts pētījumā, kurā analizētas visas pasaules putnu sugas (Runge at al. 2015). Taču migrējošo dzīvnieku izpēte arī ir sarežģīta, un ir daudz neizpētīta (Bauer et al. 2019). Baltijas jūras piekrastē pie Papes ciema standartizēts migrējošo putnu monitorings 2022. gadā notika jau 31. sezonu (Baumanis 1995), taču kopš pirmajiem organizētajiem migrējošo putnu novērojumiem Papē 1958. gadā pagājuši jau 64 gadi (Michelsons u. c. 1960), putni Papē ķerti jau 57 sezonas (Blūms u. c. 1967). Daudzu gadu gaitā Papē uzkrātajai informācijai ir ļoti liela nozīme, un šeit analizēta tikai neliela daļa no teorētiski iespējamā, kas pagaidām glabājas papīra pierakstu formā.

Izlasi “spārnotos” latviešu tautas ticējumus, uzmini putnu un atrodi katram no tiem atbilstošu putna attēlu!

2022. gadā Latvijas piekrastē tika īstenots līdz šim vēl nebijis pasākums: trīs vietās – Gaujas grīvā, Irbes grīvā un Ķikana grīvā – cilvēku apmeklējumiem tika ierobežota pludmale, lai nodrošinātu netraucētu ligzdošanu piekrastes putniem (1. attēls). Šo pasākumu īstenoja Dabas aizsardzības pārvalde piekrastē ligzdojošo putnu monitoringa ietvaros.

2022. gada augustā Jānim Priedniekam un man otro reizi mūžā palaimējās vērot iespaidīgu kukaiņu piekūnu Falco vespertinus migrāciju pie Kolkasraga (pirmā reize bija pirms trim gadiem – 2019. gada augustā; par to jau rakstīju žurnāla “Putni dabā” 86. numurā (Priedniece 2019).

2022. gads bija Torņu cīņu 20 gadu jubilejas gads. Sacensības notika 17. reizi, piedaloties 16 komandām ar 63 dalībniekiem. Pasākumu organizēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (koordinatori – Agnis Bušs un Andris Dekants). Paldies atbalstītājiem – Sabiedrības integrācijas fondam, Kultūras ministrijai, Pavāru mājai Līgatnē, SIA “Jāņa sēta”, SIA “Motacilla”, “Swarovski Optik”, maizes ceptuvei “Lāči”, putnu māju ražotnei “Simbaro”, Martai Gotlībai un Dabas aizsardzības pārvaldei.
Videostāstu ciklā “Putnustāsti. Personība” LOB biedri – biologs Ainārs Auniņš, ārste Zane Dāvidsone un uzņēmējs Justs Krapāns – dalās savā putnošanas pieredzē un izaicinājumos, ejot dabā.

2022. gadā Latvijā iznāca ilustrēta putnu vērošanas rokasgrāmata “Putnu noteicējs”. Lāša Svensona, Kiliana Malernija un Dana Seterstrema veidoto Eiropas putnu noteicēju latviešu valodā klajā laidusi SIA “Jāņa sēta” sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Līdz šim šī grāmata bija pieejama tikai angliski un citās svešvalodās. Kopš pirmā izdevuma iznākšanas 1999. gadā tā tulkota vairāk nekā 14 valodās, kopumā sasniedzot ap 700 000 pārdotu eksemplāru.

2023. gada pavasaris ir trešā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta (2020–2024) ceturtā, priekšpēdējā sezona. Pienācis laiks, kad atkal dodamies dabā, lai reģistrētu ligzdojošos putnus. Kā rīkoties, lai atlikušajās atlanta sezonās pēc iespējas labāk apsekotu Latvijas teritoriju?

2022. gada marta beigās sociālajā tīklā Facebook parādījās daži intriģējoši ieraksti, ka ar raidītāju aprīkots svītrainais ērglis Aquila fasciata no Francijas ir šķērsojis gandrīz visu Poliju un atrodas pie Kaļiņingradas apgabala robežas. Pēc dažām dienām poļu putnu vērotāji izplatīja karti ar ērgļa ceļojuma fragmentu pa Latviju un Lietuvu – no Rīgas apkārtnes līdz Nemunas deltas rajonam. Kaut arī nebija nekādu ziņu par precīzām atsevišķu kartē redzamo punktu koordinātēm, tomēr bija skaidrs, ka Latviju ir šķērsojis svītrainais ērglis. Lai gūtu pilnīgu pārliecību, ka Latvijas putnu sarakstu var papildināt ar šo sugu, vajadzēja iegūt konkrētākas ziņas no projekta autoriem. Pavasarī tika saņemta atbilde, ka svītrainais ērglis ir veiksmīgi atgriezies Francijā, tagad ir karstākais sezonas laiks un informācija ar visu putna klejojumu karti tiks izplatīta vēlāk.

14.04.2022. Latvijā pirmoreiz tika konstatēta gredzenpīle Aythya collaris. Novērojums veikts Kurzemē – Sātiņu zivju dīķos Saldus novadā.

Šajā apskatā iekļautas tās putnu sugas, kurām Latvijā reģistrēti mazāk par 25 novērojumiem (novērojumu skaits pēc www.putni.lv uzskaitījuma). Ja kādai sugai 2022. gadā pārsniegts 25 novērojumu skaits, tad uzskaitīti visi šīs sugas novērojumi 2022. gadā. Atzīmēta arī pierādīta plīvurpūces Tyto alba ligzdošana pirmo reizi pēdējos 70 gados. Apskats izveidots, apkopojot informāciju no interneta vietnēm www.putni.lv (uztur Agris Celmiņš), www.latvijasputni.lv (uztur Kārlis Millers) un www.dabasdati.lv (uztur Latvijas Dabas fonds un Latvijas Ornitoloģijas biedrība).

Par 2023. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlējusies lakstīgalu – vienu no svarīgākajiem putniem mūsu kultūrā. Lakstīgala, mazs pelēks putniņš, mūsu ievērību izpelnījusies ar savu skaisto balsi.

Lejuplādēt žurnāla pdf Uz žurnāla pirmā vāka:Lakstīgala Luscinia lusciniaFoto: Igors Deņisovs Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”,