Lauku putni piedzīvo visstraujāko lejupslīdi Eiropā – to parāda arī jaunākais, tikko publicētais Eiropas Putnu uzskaišu padomes (EBCC) publicētais pārskats par putnu populāciju tendencēm Eiropā (PECBMS 2024). Tas, ka tikai aizsargājamās teritorijas nevar nodrošināt dispersu sugu aizsardzību, nav nekas jauns (piemēram, par griezi – Keišs 2011), bet šogad šāds viedoklis publicēts arī par lauku ekosistēmu kopumā (Tscharntke et al. 2024), – ir skaidrs, ka daudzu sugu saglabāšanai nepalīdzēs tikai aizsargājamas teritorijas, bet gan visas ainavas apsaimniekošana tā, lai sugas varētu izdzīvot. Taču daudz ko nosaka valstu prioritātes un, lai gan vārdos “dabas aizsardzība” allaž tiek akcentēta, darbos diemžēl parādās pretēji procesi – tā, piemēram, lauku putnu skaita samazināšanos paātrināja Austrumeiropas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (Reif, Vermouzek 2019; Reif et al. 2024). Vismaz Rietumeiropas valstīs, piemēram, Šveicē, dažādi bioloģisko daudzveidību veicinoši apsaimniekošanas veidi gūst panākumus (Stoeckli et al. 2017). Taču atskaites punkts Šveicē ir mūsu gadsimtā – laikā, kad vietējās bioloģiskās daudzveidības lejupslīde jau ir sen notikusi. Mums ir jādomā, kā novērst, lai dažādu augu un dzīvnieku populācijas nesaruktu līdz tik zemam līmenim.
