“Lietussardziņš” virs vecajiem mežiem

Maza “revolūcija”

Apodziņš ir mazākā no Eiropas pūcēm. Putna mazie izmēri divkārt uzsvērti arī tā zinātniskajā nosaukumā – Glaucidium passerinum. Ģints nosaukums atvasināts no grieķu valodas un nozīmē ‘pūcīte’, bet sugas apzīmējums “passerinum” latīņu valodā nozīmē ‘zvirbuļveidīgs’, tātad – zvirbuļpūcīte, kā šis putns reizēm saukts arī latviešu valodā. Gluži tik mazs kā zvirbulis gan apodziņš nav, drīzāk tas izmēros salīdzināms ar mājas strazdu.

Atšķirot apodziņam veltīto atvērumu grāmatā “Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980–2017”, redzēsiet, ka 20. gs. 80. gados apodziņš bija liels retums, bet 21. gs. sākumā tas bija sastopams lielā daļā Latvijas. Turpat tekstā arī norādīts, ka šķietamais izplatības palielinājums skaidrojams ar labākām zināšanām par sugas konstatēšanu. Par šīm zināšanām galvenā pateicība pienākas Varim Liepam, kurš 2003. gadā pūču pētnieku saietā kolēģiem pastāstīja par savu pieredzi, apodziņus “piesvilpojot” pa dienu, nevis naktī, kas bija ierastais diennakts laiks visu pūču uzskaitēm ar provocēšanu. Protams, citās valstīs apodziņa diennakts aktivitāte jau bija izpētīta, bet Latvijā šis Vara Liepas ziņojums radīja mazu “revolūciju” – pēkšņi šķita, ka apodziņi ir visur.

Kopš tā laika mūsu zināšanas par apodziņu ir stipri augušas, un šajā ziņā īpaši izceļams Andra Avotiņa juniora darbs. Andris daudz laika veltījis gan pūču uzskaitēm un to koordinēšanai un pētījumiem dabā, gan Latvijā un citās valstīs iegūto zināšanu par pūcēm apkopošanai dokumentā “Apodziņa Glaucidium passerinum, bikšainā apoga Aegolius funereus, meža pūces Strix aluco, urālpūces Strix uralensis, ausainās pūces Asio otus un ūpja Bubo bubo aizsardzības plāns” un arī savā promocijas darbā “Latvijā regulāri ligzdojošo pūču aizsardzības ekoloģija”. Andra apkopotā informācija arī ir galvenais pamats šim rakstam.

Ko apodziņam vajag

Zinātnieki apodziņu atzinuši par vienu no tā saucamajām “lietussarga sugām” – sugām, kuru aizsardzība palīdz nodrošināt arī daudzu citu sugu aizsardzību. Apodziņa “lietussargs” plešas virs veciem mežiem. Tas dod priekšroku saimnieciskās darbības maz ietekmētiem, nesadrumstalotiem veciem jauktiem un skujkoku mežiem. Droši vien tas lielā mērā skaidrojams ar apodziņa dzīvesveidu – lai gan ziemās tas mēdz klejot, apodziņš ir nometnieks. Tātad visu dzīvei nepieciešamo visa gada garumā tam jāspēj atrast tepat Latvijas mežos.

Ko putnam vajag ziemā? Nenosalt, netikt apēstam un paēst pašam. Ziema putniem ir ļoti grūts laiks, un reizēm izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai izdosies atrast kaut nedaudz siltāku vietiņu, kur patverties. Ziemā mežā ir siltāks nekā klajā laukā un eglēs ir mazliet siltāks nekā kailajos lapu kokos. To, ka apodziņš meklējams tieši egļu mežos, zinājām jau tad, kad sākās apodziņu provocēšanas trakums. Egles dod iespēju paslēpties ne tikai no aukstuma, bet arī no vajātājiem, jo, lai gan apodziņš pats ir plēsoņa, tas var kļūt par citu plēsīgo putnu – gan pūču, gan dienas plēsīgo putnu – upuri. Galu galā, egļu mežos ziemā slēpjas arī apodziņa medījums. Lai gan apodziņš par zvirbuļpūcīti saukts tā izmēru, nevis barības dēļ (kā zvirbuļvanags), tomēr “zvirbuļi”, t. i., mazi zvirbuļveidīgo kārtas putni, ir arī iecienīts tā medījums. Mazputniņu pieejamība saistīta ne tikai ar eglēm, bet arī ar kopējo meža strukturālo daudzveidību (lieli koki, mazi koki, krūmi utt.) – jo tā lielāka, jo vairāk putnu šādā mežā var apmesties. Zināms, ka lielāka strukturālā daudzveidība ir vecos mežos, nevis vienvecuma viensugas jaunaudzēs, un šis ir vēl viens iemesls, kāpēc apodziņš priekšroku dod veciem mežiem. Tomēr pētījumi rāda, ka vēl labāk par putniem apodziņam patīk ēst strupastes, un arī pie tām vieglāk tikt egļu mežos, kur sniega sega ir plānāka (daļa sniega paliek egļu zaros).

Pienākot pavasarim, rodas arī citas vajadzības – jāatrod vieta, kur ierīkot drošu ligzdu. Apodziņš ir sekundārais dobumperētājs, t. i., ligzdo koku dobumos, bet pats tos izkalt nespēj. Tad nu iespējas ir divas – vai nu gaidīt, kad koks kļūs tik vecs, lai dobums tajā iztrupētu pats, vai paļauties uz tiem, kas dobumus var izkalt, – dzeņiem. Latvijā un arī citur mūsu reģionā nozīmīgākais apodziņu ligzdošanas koks ir apse. Apses aug ātri, tātad diezgan ātri sasniedz tādu resnumu, ka kokā var izveidoties (vai tikt izveidots) dobums. Dobumu veidošanos veicina arī tas, ka apse ir uzņēmīga pret trupi. Gan vieglās trupēšanas, gan mīkstās koksnes dēļ apse ir arī dzeņu iecienīts koks dobumu kalšanai. Kā jau sekundārais dobumperētājs ligzdošanas laikā apodziņš atkarīgs arī no tā, vai mežs piemērots dzeņiem. Tātad apodziņu labklājība atkarīga arī no veciem mežiem raksturīgās lielu mirušu koku pieejamības. Apodziņš pats neķers kukaiņus, kas šādus kokus apdzīvo, bet dzeņiem gan tie ir ļoti svarīgi. Nav mirušu koku, nav dzeņu. Nav dzeņu, nav dobumu apodziņam.

Apodziņam raksturīga ikgadēja ligzdošanas vietas maiņa, lielākoties līdz vienam kilometram no pirmās ligzdošanas vietas. Tas nozīmē, ka apodziņam labākie ir tie meži, kur pieejams vairāk resnu, dobumainu koku, uz kuriem pārcelties.

Kad piemērots dobums atrasts, mātīte tajā iedēj 3–10 olas, un Latvijā tas var notikt no aprīļa beigām līdz pat jūnija sākumam. Perēšanas ilgums ir 28–30 dienas. Perēšanu un vēlāk mazuļu sildīšanu uzņemas mātīte, bet tēviņš pa to laiku gādā barību. Apmēram 30 dienu vecumā (no jūnija vidus līdz jūlija beigām) mazuļi atstāj ligzdu. Šajā laikā tie jau spēj lidot, tāpēc nebūs starp tiem pūčulēniem, ko neizprotoši cilvēki aiz līdzcietības stiepj mājās un pēc tam mēģina atdod aprūpei LOB vai zoodārzam.

Kā apodziņu aizsargāt…

Izstrādājot pūču sugu aizsardzības plānu, Andris Avotiņš noteica arī to, kuras ir sugu aizsardzībai prioritārās vietas. Ņemot vērā apodziņa saistību ar nesadrumstalotiem veciem mežiem, nav brīnums, ka starp sugai nozīmīgākajām teritorijām ir gan Slīteres Nacionālais parks, gan Ķemeru Nacionālais parks un arī Gaujas ieleja Gaujas Nacionālajā parkā. Tomēr lielākā daļa apodziņam svarīgo mežu joprojām ir neaizsargāta – vai nu ārpus aizsargājamām teritorijām, vai tādās aizsargājamo teritoriju zonās, kur pieļauta mežu ciršana.

Mikroliegumi daļēji palīdz aizsargāt apodziņu dzīvotnes, taču jāņem vērā, ka tos ļauts veidot tikai vietās, kur atrasta apdzīvota apodziņa ligzda, nepietiek ar to, ka konkrētajā vietā ir vecs mežs, kurā dzīvo apodziņš. Turklāt Ministru kabineta noteikumi ļauj apodziņam veidot vien 2–10 hektāru lielu mikroliegumu, bet, lai pasargātu vienu apodziņa teritoriju, mikrolieguma izmēram vajadzētu būt 100–500 hektāru lielam. Tomēr arī nelielie mikroliegumi ir svarīgi apodziņam, it īpaši tad, ja tuvumā ir citi piemēroti meži.

…un kas to apdraud

Ārpus aizsargājamām teritorijām galvenais drauds apodziņam ir mežsaimnieciskā darbība. Nocērtot mežu kailcirtē, varbūt paliek mežs uz papīra, taču apodziņam neieskaidrosim, ka arī izcirtums skaitās mežs. Kailcirtes ne tikai iznīcina apodziņu dzīvotnes, bet arī sadrumstalo mežus. Izcirtumu–jaunaudžu ainavā izkaisīti vecu mežu “krikumiņi” nebūs piemērota dzīvesvieta apodziņam pat tad, ja, saskaitot šos “krikumiņus” kopā, platības pietiktu kādai apodziņa teritorijai.