Uz pludmali labāk bez suņa
Raksts publicēts Putni dabā 88 (2020/2-3), lpp. 30-33
Sintija Martinsone
sintija.martinsone@daba.gov.lv
Šādā situācijā ir svarīgi saprast likumsakarības, kas nosaka putnu atbildes reakciju uz cilvēka traucējumu, un dabas teritorijās ieviest atbilstošus pasākumus, kas ļautu pastāvēt līdzās gan dabiskajām ekosistēmām, gan rekreācijai. Putnu atbildes reakcija uz traucējumu ir ligzdas pamešana, turklāt šāda uzvedība var būt atkarīga no daudziem faktoriem (Tablado, Jenni, 2015).
Tie var būt:
- dzīvotnes veids ligzdas atrašanās vietā (Montgomerie, Weatherhead, 1988),
- cilvēku – potenciālo traucētāju – konstatēšanas spēja atkarībā no apkārtējās ainavas (Gomez-Serrano, Lopez-Lopez, 2014),
- attālums, kādā traucējums sākas (Blumstein, 2003),
- konkrētas sugas tolerances līmenis pret traucējumu (Holm, Laursen, 2009),
- putna dzimums (Conway, Martin, 2000),
- putna fiziskā kondīcija (Beale, Monaghan, 2004),
- vienlaicīga plēsēju klātbūtne un cilvēka traucējums (Weston, Elgar, 2007),
- olu pārkaršanas risks, atstājot tās atklātas (Weston et al., 2011),
- putna spēja pierast pie traucējumiem (St Clair et al., 2010).
Traucējumiem ir ļoti liela ietekme uz fizisko kondīciju. Traucētiem putniem ir palielināts enerģijas patēriņš, kas noved pie ligzdošanas sekmju pasliktināšanās (Gomez-Serrano, 2020). Ilgtermiņā ligzdošanas sekmju samazināšanās var novest pie populācijas sarukuma.
Lai novērtētu, kā cilvēku klātbūtne ietekmē ligzdojošos putnus Vidusjūras pludmalēs, tika pētīta perējošu jūras tārtiņu Charadrius alexandrinus uzvedība četrās pludmalēs Spānijas austrumu piekrastē, novērtējot, kā tie reaģē uz cilvēku, transportlīdzekļu un suņu klātbūtni. Pētījumā tika analizēti tie gadījumi, kad traucējums atradās tuvāk par 75 m no tārtiņa ligzdas.
Pētījumā konstatēts, ka var izdalīt četras traucētāju grupas, kas ierosināja perējošo tārtiņu ligzdas pamešanu – statiski cilvēki (uzturējās vienā vietā ilgāk par minūti), gājēji, gājēji ar suņiem un suņi bez saimnieka tuvumā (1. attēls). Par traucējuma slieksni tika pieņemts 5% ligzdu īpatsvars, no kurām perējošie tārtiņi aizlaidās. Visjūtīgāk putni reaģēja tad, ja traucētājs atradās primārajās kāpās vai uz takas ligzdas tuvumā – 65,9% gadījumu putns aizlidoja no ligzdas, ja traucējums notika kāpās, un 24,7% gadījumu ligzdas pamešanas uzvedību noteica traucējums uz takām ligzdas tuvumā. Mazāk jūtīgi putni reaģēja uz traucējumu pludmalē.
Savukārt, analizējot datus atkarībā no tā, kas bija traucētājs, visaugstāko putnu atbildes reakciju izraisīja nepieskatīti suņi (tuvumā nebija saimnieka) – 100% gadījumu ligzda tika pamesta, ja suns atradās primārajās kāpās, un 50% gadījumu – ja pludmalē. Arī rezultāti attiecībā uz suņiem bez pavadas (bet kopā ar saimnieku) bija līdzīgi – 93,8% gadījumu tārtiņš pameta ligzdu, ja cilvēks ar suni pārvietojās pa primārajām kāpām, un 80% gadījumu – ja gāja pa takām ligzdas tuvumā. Interesanti, ka cilvēks viens pats daudz mazākā mērā ietekmēja ligzdojošos putnus: neatkarīgi no traucējuma vietas cilvēks (kājāmgājējs) bez suņa pamešanas uzvedību izraisīja tikai 10,5% gadījumu. Tas ir gandrīz piecas reizes mazāk salīdzinājumā ar cilvēku, kas iet ar suni bez pavadas, un astoņas reizes mazāk salīdzinājumā ar brīvi klaiņojošu suni. Datu analīze parādīja, ka kopumā suņa klātbūtne palielināja ligzdas pamešanas varbūtību līdz pat 6,2 reizēm. Visi šajā pētījumā iekļautie suņi bija bez pavadas, līdz ar to nebija iespējams izdarīt secinājumus par to, kā mainās traucējuma intensitāte, ja suns tiek vests pavadā (Gomez-Serrano, 2020).
Šajā pētījumā tika iegūti interesanti secinājumi attiecībā uz aktīvo atpūtu piekrastē – skriešanu un pārvietošanos ar velosipēdu. Secināts, ka aktīvā atpūta nepalielina ietekmi uz ligzdojošajiem tārtiņiem salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas vienkārši pastaigājas ar vai bez suņiem. Skrējēji (bez suņiem) ierosināja ligzdas pamešanu tikai 2% gadījumu, savukārt velosipēdisti – nevienā. Taču visi pētījumā novērotie velosipēdisti pārvietojās tikai pa ceļiem vai promenādēm (1. tabula) (Gomez-Serrano, 2020).
Turpretim cits pētījums tomēr liek secināt, ka skrējēji vairāk traucē putnus salīdzinājumā ar gājējiem. Attālums, kādā skrējēji iztraucēja putnus, šajā pētījumā bija lielāks (21,3 m) salīdzinājumā ar attālumu, kādā putni reaģēja uz gājēju (16,6 m). Tas tiek izskaidrots ar traucētāja tuvošanās ātrumu un trokšņa līmeni, kādu tas rada (Lethlean et al., 2017).
Pētījumā Spānijas austrumu piekrastē tika veikts eksperimentāls pētījums, lai noskaidrotu, cik ilgā laikā perējošie tārtiņi atgriežas ligzdā pēc traucējuma. Secināts, ka vidēji tās ir 3,6 minūtes. Interesanti, ka atgriešanās laiks atšķīrās atkarībā no pludmales apmeklētības līmeņa: atgriešanās laiks bija īsāks vietās ar lielu antropogēno slodzi (vidēji 2,4 minūtes), bet garāks mazāk apmeklētās pludmalēs (vidēji 3,8 minūtes). Šie rezultāti ļauj secināt, ka tārtiņi kaut kādā mērā pierod pie traucējuma un reaģē uz to mazāk aktīvi. Taču šādam pielāgojumam var būt arī negatīvs efekts, kas izpaužas kā lielāka putnu mirstība (Gomez-Serrano, 2020).
Kādā citā pētījumā Austrālijas piekrastē secināts, ka tārtiņu ligzdošanas sekmes bija būtiski labākas pludmalēs, kurās bija aizliegtas pastaigas ar suņiem: sekmīga ligzdošana šādās vietās bija 40% gadījumu. Savukārt pludmalēs, kurās suņu pastaigas bija aizliegtas noteiktā diennakts periodā (9:00–17:00), ligzdošanas sekmes bija 12,2%. Pludmalēs, kurās nebija ierobežojumu suņu pastaigām, visi tārtiņi ligzdoja nesekmīgi (ligzdošanas sekmes – 0%) (Dowling, Weston, 1999).
Pētījumā Dienvidkalifornijā noskaidrots, ka suņi pie pavadas iztraucē 11% visu pludmalē sastopamo putnu, savukārt suņi bez pavadas – 34%. Atrašanās pie pavadas samazina gan platību, kādā dzīvnieks pārvietojas, gan tā pārvietošanās ātrumu, tāpēc rezultātā putni mazāk aktīvi reaģē uz šādu traucējumu (Lafferty, 2001).
Vairākos pētījumos secināts, ka cilvēki vairākumā gadījumu suņus piekrastē staidzina bez pavadas. Arī vietās, kur ir obligāts nosacījums vest pavadā, cilvēki ļoti bieži to neievēro (Weston, Stankowich, 2014). Latvijā šāds nosacījums ir spēkā, piemēram, dabas parkā “Piejūra”. Kaut arī pie mums pētījumi par šo tēmu nav veikti, personīgie novērojumi vairāku gadu garumā ļauj secināt, ka šis noteikums netiek ievērots un suņi lielākoties skraida bez pavadas. Veicot piekrastē ligzdojošo putnu monitoringa uzskaites, ir radies priekšstats, ka pastaigas ar suņiem pludmalē ir ļoti iecienītas. Pārsvarā visi novērotie suņi bija bez pavadas, vai arī tie tika paņemti pavadā tikai tad, ja saimnieks tuvumā ieraudzīja kādu citu cilvēku.
Latvijā suņus ir aizliegts vest pastaigās tikai tajās pludmalēs, kuras ir noteiktas kā oficiālas peldvietas, kas kopumā sastāda mazu daļu Latvijas krasta kopgaruma. Citur jūras krastā nekādu ierobežojumu nav. Jāņem vērā, ka šī aizlieguma mērķis ir citi pludmales apmeklētāji (cilvēki), nevis ligzdojošie putni. Jūras krasta posmiem, kas ir noteikti kā oficiālās peldvietas, ir raksturīga ļoti liela antropogēnā slodze. Tā kā putnu ligzdošanas periods lielā mērā pārklājas arī ar atpūtnieku aktivitātes periodu, šīs vietas jau tāpat no piekrastē ligzdojošo putnu viedokļa ir “tukšās zonas”. Līdz ar to aizliegumam šeit pastaigāties ar suņiem praktiski nav pozitīvas ietekmes uz tārtiņu ligzdošanas sekmēm. Savukārt nomaļākos krasta posmos šādi aizliegumi nepastāv. Ir vērojama tendence, ka pašvaldības vēlas kļūt “suņiem draudzīgas”, atvēlot to pastaigām nomaļākas vietas, piemēram, Ventspils pašvaldība ir pat noteikusi īpašu teritoriju jūras krastā, kur aicina doties kopā ar suņiem (https://www.ventspils.lv/lat/pilseta/171326-ventspils-draudziga-ari-suniem). Arī citās valstīs ir vērojama šāda tendence – lai mazinātu konfliktu starp suņu īpašniekiem un pārējiem apmeklētājiem, suņu īpašnieki tiek novirzīti uz nomaļākiem krasta posmiem, tādējādi putnu aizsardzības situāciju šajās vietās tikai pasliktinot (Gomez-Serrano, 2020).
Latvijas piekrastes apmeklētības pētījumā aptaujātie cilvēki pauduši viedokli, ka pludmalē būtu jāatļauj pastaigas ar suņiem. Viens no šī pētījuma ieteikumiem ir radīt vairāk alternatīvu vietu aktīvai atpūtai, t. sk. pastaigām ar suņiem, labiekārtojot atbilstošas vietas dabas pamatnē ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (Klepers, 2020). Šīs atziņas liek secināt, ka sabiedrība vēlas šāda veida rekreāciju (pastaigas ar suņiem) jūras krastā un pašvaldības to atbalsta. Satraucošs ir fakts, ka gan sabiedrība, gan institūcijas uz šī jautājuma regulēšanu raugās galvenokārt no pārējās sabiedrības daļas skatu punkta (kurai suņu klātbūtne pludmalēs varētu traucēt), nevis ņem vērā tādu būtisku faktoru kā ietekmi uz dabas vērtībām, t.sk. uz piekrastē ligzdojošiem putniem.
Lai sekmīgāk nodrošinātu piekrastē ligzdojošo putnu aizsardzību, ir nepieciešams mazināt cilvēka radīto traucējumu. Pasaulē tiek īstenoti šādi traucējumu samazināšanas pasākumi attiecībā uz piekrastē ligzdojošajiem putniem (Gomez-Serrano, 2020):
1) aizliegums uzturēties suņiem noteiktās vietās jūras krastā;
2) nožogojumu izveide starp apmeklētājiem un vietām, kur ligzdo piekrastes putni (nožogojumiem būtu jābūt izvietotiem tādā attālumā no putnu ligzdām, kurā netiek ierosināta ligzdas pamešanas uzvedība);
3) noteikums suņiem atrasties pludmalēs tikai pie pavadas; šis tiek uzskatīts par samērā efektīvu veidu, kā samazināt traucējuma negatīvo ietekmi tajās teritorijās, kur nav iespējams īstenot iepriekš minētos pasākumus.
Gaidāms, ka jau trešo gadu īstenotais Latvijas piekrastē ligzdojošo putnu monitorings ilgākā laika periodā sniegs būtisku atbalstu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz pasākumiem, kas mazinātu cilvēka radītā traucējuma negatīvo ietekmi uz piekrastē ligzdojošajiem putniem.
Literatūra
Beale C.M., Monaghan P. 2004. Behavioural responses to human disturbance: a matter of choice? Animal Behaviour 68: 1065–1069.
Blumstein D.T. 2003. Flight-initiation distance in birds is dependent on intruder starting distance. The Journal of Wildlife Management 67: 852–857.
Conway C.J., Martin T.E. 2000. Effects of ambient temperature on avian incubation behavior. Behavioral Ecology 11: 178–188.
Dowling B., Weston M.A. 1999. Managing a breeding population of the Hodded Plover Thinornis rubricollis in a high-use recreational environment. Bird Conservation International 9: 255–270.
Gomez-Serrano M. A., Lopez-Lopez P. 2014. Nest site selection by Kentish Plover suggests a trade-off between nest-crypsis and predator detection strategies. PLoS One 9: e107121.
Gomez-Serrano M.A. 2020, Four-legged foes: dogs disturb nesting plovers more than people do on tourist beaches. Ibis. doi:10.1111/ibi.12879.
Holm T.E., Laursen K. 2009. Experimental disturbance by walkers affects behavior and territory density of nesting Black-tailed Godwit Limosa limosa. Ibis 151: 77–87.
Klepers A., 2020. Baltijas jūras piekrastes apmeklētība, tās radītās slodzes uz vidi un infrastruktūras vispārīgs izvērtējums. 1. ziņojums. Rīga, Valmiera, Latvijas jūras piekraste; 2020. gada aprīlis.
Lafferty K.D. 2001. Birds at a Southern California beach: seasonality, habitat use and disturbance by human activity. Biodiversity and Conservation 10: 1949–1962.
Lethlean H., Van Dongen W.F.D., Kostoglou K., Guay P.J., Weston M.A. 2017. Joggers cause greater avian disturbance than walkers. Landscape and Urban Planning 159: 42-47.
Montgomerie R.D., Weatherhead, P.J. 1988. Risks and rewards of nest defence by parent birds. The Quarterly Review of Biology 63: 167–187.
St Clair J.H., Garcia-Pena G.E., Woods R.W., Szekeley T. 2010. Presence of mammalian predators decreases tolerance to human disturbance in a breeding shorebird. Behavioral Ecology 21: 1285–1292.
Tablado Z., Jenni L. 2015. Determinants of uncertainty in wildlife responses to human disturbance. Biological Reviews Published online 14 October 2015. https://doi.org/10.1111/brv.12224
Weston M.A., Ehmke G.C., Maguire, G.S. 2011. Nest return times in response to static versus mobile human disturbance. The Journal of Wildlife Management 75: 252–255.
Weston M.A., Elgar M.A. 2007. Responses of incubating Hooded Plovers (Thinomis rubricollis) to disturbance. Journal of Coastal Research 23: 569–576.
Weston M.A., Stankowich T. 2014. Dogs as agents of disturbance. M.E. Gompper, Freeranging Dogs and Wildlife Conservation: 94–116. Oxford: Oxford University Press.
Summary
Going to the beach? Leave your dog at home! /Sintija Martinsone/
The intensity of recreational activities in nature has increased significantly in recent decades. The total number of visits to Latvia’s coasts in 2019 was approximately eight million, which is three million more than in 2015. Disturbance caused by visitors has a negative impact on coastal breeding birds. A study which took place on the eastern coast of Spain found that visitors with dogs had especially negative effects: the presence of a dog increased the probability of flushing from a nest by 6.2 times compared to when a dog was not present. Managing human-caused disturbance on the beaches is a keystone in protecting coastal breeding birds. Coastal breeding bird monitoring, which has already been in implementation for three years in Latvia, is expected to greatly aid decision making on measures for mitigating the effects of human disturbance on coastal breeding birds.
