Lauku putni piedzīvo visstraujāko lejupslīdi Eiropā – to parāda arī jaunākais, tikko publicētais Eiropas Putnu uzskaišu padomes (EBCC) publicētais pārskats par putnu populāciju tendencēm Eiropā (PECBMS 2024). Tas, ka tikai aizsargājamās teritorijas nevar nodrošināt dispersu sugu aizsardzību, nav nekas jauns (piemēram, par griezi – Keišs 2011), bet šogad šāds viedoklis publicēts arī par lauku ekosistēmu kopumā (Tscharntke et al. 2024), – ir skaidrs, ka daudzu sugu saglabāšanai nepalīdzēs tikai aizsargājamas teritorijas, bet gan visas ainavas apsaimniekošana tā, lai sugas varētu izdzīvot. Taču daudz ko nosaka valstu prioritātes un, lai gan vārdos “dabas aizsardzība” allaž tiek akcentēta, darbos diemžēl parādās pretēji procesi – tā, piemēram, lauku putnu skaita samazināšanos paātrināja Austrumeiropas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā (Reif, Vermouzek 2019; Reif et al. 2024). Vismaz Rietumeiropas valstīs, piemēram, Šveicē, dažādi bioloģisko daudzveidību veicinoši apsaimniekošanas veidi gūst panākumus (Stoeckli et al. 2017). Taču atskaites punkts Šveicē ir mūsu gadsimtā – laikā, kad vietējās bioloģiskās daudzveidības lejupslīde jau ir sen notikusi. Mums ir jādomā, kā novērst, lai dažādu augu un dzīvnieku populācijas nesaruktu līdz tik zemam līmenim.

Nu jau pagājuši 40 gadi, kopš lielākās vai mazākās platībās katru gadu sekojam tam, kā Latvijas baltajiem stārķiem Ciconia ciconia veicas ar ligzdošanu. Divi vīri, tēvs un dēls Ernests un Aivars Ķemleri, 1984. gadā brīvprātīgi ķērās pie Snēpeles pagasta (Kuldīgas novadā) apsekošanas, meklējot baltā stārķa ligzdas, aprakstot tās un reģistrējot ligzdošanas sekmes. Tomēr par šāda veida datu plašāka mēroga vākšanas (monitoringa) sākumu uzskatāms 1989. gads, kad to sāka seši brīvprātīgie dalībnieki pašu izvēlētos parauglaukumos. Patlaban tas ir ilgākais nepārtrauktais šāda veida monitorings Latvijā – 36 gadi.

Kad mēs ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību tikāmies pirmoreiz, man bija desmit gadu, bet LOB vēl tikai deviņi. Es biju ticis pie sava pirmā binokļa, LOB bija tikko kļuvusi par BirdLife International partnera kandidātu. Pirmais žurnāla “Putni dabā” numurs, kas nonāca manās rokās, bija ceturtais – ar ūdensstrazdu uz vāka un Māra Strazda, Jāņa Priednieka un Gundara Vāveriņa rakstu “Latvijas putnu skaits” – pirmo publikāciju, kurā novērtēti visu Latvijā regulāri ligzdojošo un ziemojošo putnu populāciju lielumi. Kopš tā laika mēs esam paaugušies.

Šogad kopš uzskaišu programmas sākuma aprit 20 gadu. Tā tika pieteikta 2005. gada pavasarī, aicinot putnu vērotājus iesaistīties standartizētās uzskaitēs (Auniņš 2005). Kopš tā laika jau 20 putnu ligzdošanas sezonas esam skaitījuši putnus pastāvīgos maršrutos. Tas ļāvis mums vairs ne subjektīvi, bet kvantitatīvi vērtēt pārmaiņas lielākās daļas Latvijā ligzdojošo putnu populācijās. Mūsu zināšanas par šīm pārmaiņām vairs nebalstās subjektīvos apgalvojumos vai mēģinājumos savu individuālo pieredzi vai lokālus fenomenus ekstrapolēt uz visu valsti. It kā būtu iemesls jubileju svinēt, bet, redzot aktīvo uzskaišu maršrutu skaita samazinājumu pēdējos gados un atgriešanos stāvoklī, kurā bijām pirms deviņiem gadiem, svarīgāk liekas darīt visu iespējamo, lai aktīvo maršrutu skaits ne tikai atgrieztos 2021. un 2022. gada līmenī, bet palielinātos. Ligzdojošu putnu uzskaišu programmas eksistence ir pilnīgi atkarīga no tās dalībniekiem, tāpēc tikai uzskaišu veicēju aktivitāte rādīs, vai programma varēs pastāvēt arī turpmāk. Tomēr, lai kāda arī nebūtu nākotne, šobrīd mums pieejami dati par 20 ligzdošanas sezonām, kuras aptver 19 gadu laika periodu. Tādēļ ir vērts palūkoties, ko tie stāsta par putnu populācijām šajā laikā.

2024. gadā plēsīgo putnu monitoringa ietvaros apsekoti 35 parauglaukumi. Pēc uzskaišu sezonas, izmantojot gan TRIM, gan nepilnīgas konstatēšanas modeļus, iegūti populāciju pārmaiņu rādītāji 17 sugām. Kopš monitoringa sākuma 2014. gadā pieaugoša populācija ir konstatēta meža pūcei Strix aluco, mazajam ērglim Clanga pomarina, jūras ērglim Haliaeetus albicilla un bikšainajam apogam Aegolius funereus, stabila – apodziņam Glaucidium passerinum, ausainajai pūcei Asio otus, urālpūcei Strix uralensis, bet dilstoša – ķīķim Pernis apivorus, niedru lijai Circus aeruginosus, peļu klijānam Buteo buteo, lauku piekūnam Falco tinnunculus un bezdelīgu piekūnam Falco subbuteo. Starp datu analīzes metodēm ir pretrunas zvirbuļvanaga Accipiter nisus populācijas pārmaiņu rādītāja klasifikācijā.

Šī ziema ir sestā un pēdējā, kad vācam datus pirmajam Latvijas ziemojošo putnu atlantam (2019/2020–2024/2025). Tādēļ aicinām ikvienu putnu draugu sniegt savu ieguldījumu, lai Latvijas teritorija būtu apsekota labāk!

To, kāda izskatījās Latvijas lauku ainava pirms gadsimta, mēs vairs varam tikai nojaust, apskatot senas pastkartes (piemēram, Malahovskis 2023). Kaut arī šāda ainava bija tikai pa pusei dabiska, jo tajā bija iekopti lauki, dabas daudzveidību lielā mērā sekmēja roku darbs, un dabas daudzveidība bija šādas saimniekošanas blakusprodukts. Mūsdienās cilvēku spēkos ir pārveidot dabu vēl vairāk – līdz nepazīšanai. Pārsvarā lauku ainavā pieaug aramzemju platības uz zālāju rēķina, piemēram, Šveicē vairāk nekā divarpus gadsimtu ilgā pētījumā vienā pagastā zālāji 2013. gadā bija gandrīz izzuduši (Bürgi et al. 2015). Pārmaiņas notiek arī zālāju un aramzemju apsaimniekošanas veidā. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai un vispārējam labklājības pieaugumam Eiropas valstīs, arvien vairāk tiek izmantoti pesticīdi, pārsvarā insekticīdi – kukaiņu indes, ko saudzīgi mēdz dēvēt par “augu aizsardzības līdzekļiem” –, taču arī herbicīdi un fungicīdi. Putnus šīs indes ietekmē pārsvarā netieši, taču daudzām putnu sugām šī netiešā ietekme ir ievērojama (Campbell, Cooke 1997). Pie tam – pesticīdu pielietojuma kopējais apjoms turpina palielināties arī mūsdienās, tai skaitā Eiropas valstīs (Stockstad, Grullon 2013).

Latvija kopā ar citām pasaules valstīm ir apņēmusies sasniegt ambiciozus mērķus, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību (CBD COP 2022): “Līdz 2050. gadam bioloģiskā daudzveidība tiks novērtēta, saglabāta, atjaunota un saprātīgi izmantota, saglabājot ekosistēmu pakalpojumus, uzturot veselīgu planētu un sniedzot visiem cilvēkiem būtisku labumu.” Eiropas Savienība ir noteikusi tuvākus un konkrētākus mērķus tā sasniegšanai. Tomēr, lai kādi šie mērķi nebūtu, mums jāvar izvērtēt progresu ceļā uz tiem. Pēc kādiem kritērijiem noteiksim, ka virzāmies uz to sasniegšanu? Un cik tālu no tiem esam šobrīd? Skaidrs, ka bioloģiskā daudzveidība var būt saglabāta vien tad, ja to veidojošo sugu populācijas ne tikai nesamazinās, bet ir pietiekami lielas, lai būtu ilgtspējīgas. Bet kā to izmērīt? Ir tikai viens veids – veikt uzskaites, turklāt regulāri un daudzās dažādās vietās, lai tās būtu reprezentatīvas mūs interesējošajai teritorijai. LOB kā putnu aizsardzības organizācijai, protams, primārā interese ir par putniem, tādēļ īstenojam vairākas ligzdojošo putnu uzskaišu programmas, kas aptver dažādas sugu grupas un ekosistēmas. Apjomīgāko no tām tā arī sauc – “Latvijas ligzdojošo putnu uzskaites”. Tā mums ik gadu ļauj palūkoties, kā klājas lielākajai daļai mūsu ligzdojošo putnu, un identificēt tos, kuriem neklājas labi un kuru aizsardzībai mums jāveic pasākumi, lai sasniegtu pašu izvirzīto mērķi.

Plēsīgo putnu monitoringā 2023. gadā apsekoti 33 parauglaukumi. Pēc uzskaišu sezonas, izmantojot gan TRIM, gan nepilnīgas konstatēšanas modeļus, iegūti populāciju pārmaiņu rādītāji 17 sugām. Kopš monitoringa sākuma 2014. gadā pieaugoša populācija ir konstatēta meža pūcei, mazajam ērglim, jūras ērglim un bikšainajam apogam, stabila – apodziņam, ausainajai pūcei, urālpūcei, bet dilstoša – ķīķim, niedru lijai, peļu klijānam, lauku piekūnam un melnajam stārķim.

2024. gada pavasaris ir trešā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta (2020–2024) pēdējā sezona. Kā rīkoties, lai pēdējā sezonā pēc iespējas labāk apsekotu Latvijas teritoriju?

2024. gadā notiks 8. starptautiskā balto stārķu Ciconia ciconia ligzdu uzskaite. Gatavojoties tai, sniedzam pārskatu par iepriekšējās – 2014. gadā notikušās – uzskaites rezultātiem, kā arī to, kādas pārmaiņas notikušas 80 gadu laikā, kopš notika pirmā vispārējā stārķu ligzdu uzskaite.

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā mājas strazdu Sturnus vulgaris migrācijas pētījums ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu uzsākts 2020. gadā. Mājas strazds tika izvēlēts, jo no pētnieku viedokļa tā ir pietiekami “ērta” suga – labprāt dzīvo putnu būrīšos un izmēra ziņā gana robusta, lai to varētu aprīkot ar izsekošanas ierīcēm – ģeolokatoriem, kas ieraksta migrācijas gaitu. Kā arī globālo pētījumu aspektā interesanta – ir tuvās distances migranti, kuri pēdējā desmitgadē palikuši migrāciju pētījumu otrajā plānā. Tāpat svarīgs aspekts ir lielā varbūtība, ka īpatņi atgriezīsies iepriekšējā gada ligzdošanas vietās (augsta ligzdošanas filopatrija), un tas raksturīgi ne visām sugām, jo, tā kā ģeolokatori datus neraida, bet tikai ieraksta, indivīdi ir jānoķer atkārtoti. Šiem nosauktajiem kritērijiem atbilst vien saujiņa Latvijā mītošo sugu.

Parasti ar trešo vārdu sugas latīņu (zinātniskajā) nosaukumā apzīmē pasugu, bet ir izņēmums – paugurknābja gulbja poļu morfas nosaukums – Cygnus olor immutabilis. Šādi gulbji nav ne ģeogrāfiska pasuga, ne arī “klasiskie” gadījuma albīni. Jāatzīmē, ka putnu noteicējos šādas gulbju morfas atšķiršanas pazīmes lielākoties nav aprakstītas (salīdzinot ar dzeguzes un meža pūces divu krāsu formu aprakstiem), kas dažreiz izraisa novērotāju neizpratni par netipiska krāsojuma gulbi. Latvijā par šādiem gulbjiem zina nedaudzi putnu vērotāji, kaut gan šādus gulbjus Latvijā pirmo reizi reģistrēja jau pirms 35 gadiem. Līdz šim informācija par to sastopamību un skaitu apkopota tikai trijos publicētos pārskatos 20. gs. 90. gados (Lipsbergs 1990; Kalniņš 1997a, 1997b), kā arī rakstā angļu valodā par gulbju pētījumu rezultātiem Rīgā (Matrozis 2019)¹.