Uz žurnāla pirmā vāka:Smilšu tārtiņš Charadrius hiaticulaFoto: Ainars Mankus / ainars.net Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”,
Piekritīsiet taču, ka desmit gadi vienā amatā ir ilgs periods. Tieši tik ilgi Agnis Bušs tika turējis žurnāla stūri savās rokās, un tie laiki nebija no vienkāršākajiem. Paldies viņam par izturību un prasmi rast kompromisu jebkurā situācijā. Taču šis gads ir atnācis ar pārmaiņām, un žurnāla vadību esmu pārņēmusi savās rokās, savukārt Agnis strādās tepat līdzās – redkolēģijā.
Ieiesim mežā! Ir agrs pavasaris, tāpēc sniegs šeit, kur no saules to sargā egļu ēnas, vēl nav pavisam izkusis. Skudru pūznis ceļmalā gan jau ir brīvs no sniega, un skudras sākušas doties savos sezonas darbos. Pameža lazdām pumpuri vēl nav izplaukuši, bet tūlīt, tūlīt… Lielākā daļa gājputnu vēl ir tikai ceļā uz Latviju, tāpēc putnu korī dominē tie, kuri riskējuši šeit pārlaist ziemu un kuru risks ir attaisnojies – tie ir dzīvi un tagad var pirmie ieņemt labākās teritorijas. Kādā nokaltušā kokā bungo dižraibais dzenis (nokaltis koks labi rīb!). Skan lielās zīlītes un meža zīlītes dziesmas, un kaut kur savu “vivivivivivi” nober arī dzilnītis.
Latvijas ligzdojošo putnu uzskaite šogad tiks veikta jau 15. reizi. Laika periods kopš 2005. gada ir pietiekami garš, lai gūtu priekšstatu par lielākās daļas “parasto putnu” sugu pārmaiņu tendencēm. Uzskaites pirmajos gados lielākajai daļai sugu tika reģistrēts skaita pieaugums, bet pēdējos gados arvien palielinās sugu skaits, kam vērojama samazināšanās tendence. Sevišķi izteikts tas ir īstermiņa (pēdējo 5 gadu) tendencēm, kur tā ir nelabvēlīga lielākajai daļai sugu.
Plēsīgie putni kopumā ir reti sastopamas sugas ar salīdzinoši augstu apdraudējuma statusu. Retā sastopamība, plašās ligzdošanas teritorijas un sugu atšķirīgā teritoriālā uzvedība tās padara par samērā grūti uzskaitāmām salīdzināmā veidā starp vietām, gadiem un uzskaites veicējiem, turklāt izmaksu efektīvi. Tomēr mums ir izdevies – Latvijas Ornitoloģijas biedrības brīvprātīgo īstenotajā plēsīgo putnu fona monitoringā ir iegūti populācijas pārmaiņu rādītāji 18 plēšputnu sugām.
Mājas kaķi Felis catus ir sastopami visā pasaulē, un atbilstoši FEDIAF datiem (Eiropas Mājdzīvnieku barības federācija, 2018) pēc mājsaimniecību skaita, kurās ir vismaz viens kaķis, Latvija ir otrajā vietā Eiropā (38%). Šādu dzīvnieku skaits tiek lēsts uz 400 000* (precīzi dati par bezsaimnieka kaķu skaitu Latvijā nav pieejami). Plašā mājas kaķu izplatība ir veicinājusi vairāku endēmisku putnu, zīdītāju un rāpuļu sugu populācijas samazināšanos vai pilnīgu izzušanu nelielās un vidēji lielās salās, kurās nav dabisko zīdītāju–plēsēju (Medina et al. 2011). Neskatoties uz šo vispārzināmo faktu, tikai salīdzinoši nesen plašāku ievērību guvis jautājums par to, cik lielā mērā mājas kaķi apdraud putnu populācijas kontinentālajās teritorijās. Katrā ziņā arvien vairāk pētījumu liecina, ka šo dzīvnieku plēsonība ir galvenais putnu mirstības cēlonis arī lielākās teritorijās.
Novēroto putnu sugu sarakstu veidošana (žargonā dēvētu arī par listi – no vācu valodas die Liste = saraksts jeb angliski checklist = atzīmējamais saraksts) ir viens no putnu vērošanas vaļasprieka pamatelementiem. Var pievienot klāt laika (mūža, gada, mēneša, ceļojuma, diennakts u.c.) un telpas dimensiju (pagalms, vieta, administratīvā teritorija, valsts, Rietumu Palearktika u.c.) vai veidu, kā putns novērots (paša atrasts vai “ieķeksēts” jeb par ko iepriekš jau ziņojuši citi; novērots no balkona, redzēts pa mājas logu, pārvietojoties ar velo vai kājām (t.s. eko-listes)). Tādējādi novērojumus iespējams organizēt dažādās disciplīnās – gluži kā sportā. Kā jau visos vaļaspriekos, arī šeit netrūkst komisku “nišas sporta veidu” attīstītāju: piemēram, no pirts novērotu sugu saraksts somiem vai anti-eko-liste ar putniem, kas redzēti pa automašīnas logu, vai nacionālajos TV raidījumos novērotiem putniem angļiem.
Atgriežoties no Nīderlandes 2019. gada 29. janvārī, šo monumentālo grāmatu paņēmu rokas bagāžā,
lai nevienam neienāktu prātā, ka mana bagāža droši vien divkārt pārsniedz pieļaujamo svaru. Kaut arī lielākā daļa teksta ir tikai nīderlandiešu valodā, katrai sugai veltot vien pāris teikumu kopsavilkumu angliski, inteliģentam cilvēkam, kurš zina gan angļu, gan vācu valodu, saprast to nav gandrīz nekādu problēmu
pat bez vārdnīcas, grūtības sagādā vien grāmatas sākums – vispārējā sadaļa par metodēm.
Sārtais flamings* (Phoenicopterus roseus) ir viena no putnu sugām, kas sagādā galvassāpes Austrumeiropas ornitologiem, kuri novērojumus cenšas klasificēt kategorijās, proti – vai novērotais putns ir atlidojis no savvaļas (A kategorija), vai izmucis no nebrīves (D kategorija). Pēc literatūras datiem, Latvijas teritorijā ir zināmi pieci sārtā flaminga novērojumi. Gandrīz trīs desmitgades publikācijās (1965–1993) šo sugu pie mums uzskatīja par savvaļas, bet kopš 1995. gada, kad publicēts Latvijas Ornitofaunistikas komisijas 6. darbības pārskats, tajā ieviešot novēroto putnu dalījumu kategorijās, visi sārtā flaminga novērojumi pazemināti līdz D kategorijai. Šajā publikācijā aprakstīšu informāciju par visiem sārtā flaminga pašmāju novērojumiem, apkopošu ziņas par sastopamību kaimiņvalstīs un izteikšu savu viedokli par novēroto putnu statusu Latvijā.
Uz žurnāla pirmā vāka:Mežirbe Tetrastes bonasiaFoto: Jānis Jansons / putni.info Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”, Arctic
Uz žurnāla pirmā vāka:Paugurknābja gulbis Cygnus olorFoto: Oļegs Miziņenko Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”, Arctic Paper,
Šī gluži nebūs grāmatu recenzija. Stāsts par pensionēto mežkopi Jāni Poču un viņa grāmatām ir pārāk personisks, lai es censtos būt neitrāls. Šis stāsts sākās 2016. gada nogalē, kad J. Počs man uzdāvināja savas grāmatas – “Mana mūža mežs” un “Lēmums nav pārsūdzams” (1. izdevumu). Tobrīd no dažu meža nozares pārstāvju puses arvien skaļāki kļuva mājieni un pat tieši aicinājumi ļaut vairāk cirst Latvijas mežus. J. Poču šīs ziņas bija sadusmojušas un, izlasot dažus manus rakstus, viņš saprata, ka esam līdzīgās domās, tāpēc aicināja mani uz tikšanos.
Vācu sakāmvārdu par lauku un mežu lieliski vizualizējis nīderlandiešu (mūsdienās viņa dzimtā province atrodas Beļģijā) mākslinieks Hieronīms Bošs (Jheronimus Bosch) savā sirreālajā gleznā ar tādu pašu nosaukumu1. Par to, ka laukam ir acis, bet mežam – ausis, var pārliecināties LOB organizētajos lauka kursos putnu noteikšanā. Garantējam Boša cienīgu sniegumu.
Uz žurnāla pirmā vāka:Dadzītis Carduelis carduelisFoto: Viktors Ivanovs Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”, Arctic Paper, aģentūras
“Ornitologi ir tie, kas skaita putnus,” tā reiz mana kolēģe raksturoja sabiedrības priekšstatu par mūsu nodarbošanos. Jā, putnu uzskaites tiešām ir viena no lietām, ar ko LOB nodarbojas, un šis darbs ir ļoti svarīgs. Lai uzzinātu, kuri putni ir apdraudēti, lai saprastu, kas tos apdraud, lai novērtētu, vai vēlamo rezultātu sasniedz putnu aizsardzības pasākumi – tam visam nepieciešamas putnu uzskaites.
Kad es augu, zālāji bija putniem, īpaši “garkājainiem un garknābjainiem” putniem, bagātāki. un arī zaļāki, jo tolaik tos regulāri apsaimniekoja – pļāva un ganīja, tādēļ tie nebija “kūlas brūngani” līdz maija beigām un ilgāk. Turklāt tos apsaimniekoja ne tāpēc, lai par to “eiropas naudu” dabūtu, bet tādēļ, ka zāle bija nepieciešama lopiem. Bērnībā, braukājot pa Latvijas laukiem, ganības ar lielākiem vai mazākiem brūnu govju ganāmpulkiem tajās bija ikdienišķs skats. Tātad ganību bija samērā daudz. Tiesa, ne visās no tām bija sastopami bridējputni, bet daudzās bija. Visbiežāk ķīvīte, nereti arī pļavu tilbīte un mērkaziņa, retāk – citi bridēji.
Par 2018. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies pļavu tilbīti. Aicinām ikvienu, kas pazīst šo putnu, iesaistīties pļavu tilbītei potenciāli piemēroto vietu pārbaudē, lai nodrošinātu šīs sugas dzīvotņu aizsardzību.
Dabas aizsardzības pārvalde šogad sāk īstenot jaunu projektu – piekrastē ligzdojošo putnu monitoringu. Šā monitoringa mērķis ir iegūt datus par populācijas lieluma pārmaiņām tām sugām, par kurām netiek iegūti dati citos ligzdojošo putnu fona monitoringos. Iegūtā informācija būs būtisks atbalsts lēmumu pieņemšanā dažādās dabas aizsardzības jomās. Tā palīdzēs argumentēti pamatot piekrastes putnu aizsardzības pasākumus. Turklāt iegūtie dati būs noderīgi, lai sagatavotu ziņojumus Eiropas Komisijai saskaņā ar t.s. Putnu direktīvu (ESOV 2010).
Migrējošo dzīvnieku aizsardzībā, iespējams, visspilgtāk izpaužas pretruna starp cilvēku un dabas nospraustajām robežām – politiskās robežas ir daudz šaurākas, un veiksmīgai migrējošu sugu aizsardzībai ir nepieciešama daudzu valstu līdzdalība.
Lopu gārnis Bubulcus ibis ir samērā maza izmēra (45–52 cm) gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, spārnu plētumam sasniedzot 82–95 cm. Kompaktu ķermeni, īsu knābi un samērā īsu kaklu, kuru nereti tur ievilktu. Putna spalvu tērps balts, knābis un kājas zaļganidzeltenas. Ligzdošanas laikā kļūst sārtioranžas un notiek pārmaiņas spalvu tērpā – cekuls, krūtis un mugura kļūst oranži. Kā jau liecina sugas nosaukums, uzturas ganībās kopā ar lopiem, kur barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienījis sienāžus (Mullarney et al. 2011).
Uz žurnāla pirmā vāka:Pļavu tilbīte Tringa totanusFoto: Aivars Petriņš Atbalstītāji: Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības “Jāņa sēta”, Arctic Paper,
“Putni dabā” iznāk kopš 1987. gada un ir vienīgais žurnāls par un ap putniem latviešu valodā!
© Putni dabā/ LOB 2019
Žurnāla interneta vietne atjaunota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
