Pavisam tika saskaitīti 94 550 putni no 50 sugām – 43 662 jūras piekrastē un 50 888 iekšzemes vietās (1. tabula, 3. un 4. attēls). Visām sugām ar izplatības kartēm un novērojumu vēsturi iespējams iepazīties projekta atskaitē (Stīpniece, 2020).

Virkne sugu piekrastē un iekšzemē ziemo reti vai ir grūti pamanāmas: mazais dūkuris – 6 putni; lielie dumpji Ķīšezerā 9. janvārī un Kaņierī 25. janvārī (Kaņierī putns jau dziedāja); Dārziņos – 1 un Doles zivju dīķos – 4 dumbrcāļi, pa vienai ūdensvistiņai Dārziņos un Sarkandaugavā Rīgā, Rencēnu pagastā – 6 pelēkās dzērves; Skultes apkārtnē grāvī – 1 vistilbe; pa slokai Kleistos Rīgā un Ādažu poligonā, baltais stārķis pie Ventspils, vientuļa mandarīnpīle Kuldīgā starp meža pīlēm, vientuļa Kaspijas kaija atkritumu izgāztuvē Bauskas novadā, 1 reņģu kaija un krastam pietuvojušies 32 lielie alki Irbes šaurumā Staldzenē un 3 mazie ķīri (Staldzene, Pitrags, Vecāķi)… Šīs sugas varbūt kādam palīdz piedalīties uzskaitēs (janvāra lielais “ķeksis”!). Mēs šos novērojumus varam krāt un gaidīt, līdz suga kļūs parastāka (baltajam gārnim sakrājām, pelēkā pīle vēl gaida), vai meklēt citas metodes to skaita noteikšanai, piemēram, alki un mazie ķīri jāmeklē selgā.

Pietiekami daudzskaitlīgām sugām no datiem atkārtoti apmeklētās vietās bija iespējams iegūt skaita izmaiņu novērtējumu (2. tabula). Indeksi aprēķināti programmā TRIM (van Strien et al., 2004), izmantojot datu sagatavošanas programmu BirdSTATs.

Vairākumam sugu redzams skaita pieaugums. Tādas tabulas ir katrā valstī, un, tikai saliekot tās visas kopā, iespējams tuvoties vienam no uzskaites mērķiem – noskaidrot populāciju lielumu un stāvokli (Wetlands International, 2020).

2020. gada dati vēl ir ceļā uz apvienošanu, bet šis gads neatnāca kā lietus no skaidrām debesīm. Jau pirms desmit gadiem Aleksi Lehikoinens pamanīja, ka gaigalām, cekulpīlēm un lielajām gaurām dienvidu zemēs ziemotāju skaits sarūk, bet Somijā un Zviedrijā tās piedzīvo strauju pieaugumu (Lehikoinen et al., 2013). Drīz arī mazajai gaurai (Pavon-Jordan, 2015) un citām pīļu sugām (Pavon-Jordan et al., 2019) atklājās līdzīga aina – galveno ziemošanas vietu pārbīdīšanās ziemeļaustrumu virzienā, ko savukārt izraisījusi vidējās temperatūras paaugstināšanās ziemas sākumā. Mazie gulbji ziemo 350 km uz austrumiem no 70. gadu vietām (Nuijten et al., 2020). Arvien vairāk meža zosu paliek ziemot Zviedrijā, kur agrāk to neļāva sals (Ramo et al., 2015). Daļa tabulā minētā pieauguma, visticamāk, ir reālā pieauguma atspulgs (ziemeļu un paugurknābja gulbis, jūraskrauklis, baltais gārnis).

Klimata svārstību ietekmē ūdensputni rudens migrāciju sāk vēlāk (Lehikoinen, Jaatinen, 2011). Vai tā bija rudens vai pavasara aina, ko savā uzskaitē ieraudzījām? Ķerras un kākauļi iekšzemes ezeros liek domāt par rudeni. Bet kādas Kurzemē novērotas ziemeļu gulbju ģimenes kakla gredzeni stāstījuši, ka 17. janvārī, nedēļu pēc centrālajiem datumiem, tā jau atgriežas no Vācijas ceļojuma (Apollo.lv). Zosu migrācija uzskaites centrālajos datumos vēl nebija sākusies. Pēc Latvijasputni.lv datiem, meža un baltpieres zosis lielākā skaitā novērotas, sākot no 20. janvāra. Katrā ziņā pieturēšanās centrālajiem datumiem iegūst arvien lielāku nozīmi, lai daļu putnu nesaskaitītu divreiz.

Vidēji 15% novēroto putnu uzturējās jaunās, agrāk nereģistrētās vietās. Meža pīlei tādi bija 23,6%, paugurknābja gulbim 22,7%, ķerrai pat 34,5%. Iekšzemes novērojumu vietu tīkls veidojies, uzkrājot ziņas par neaizsalstošām vietām. Brīdis, kad nekas vairs nav aizsalis, ir pārbaudījums vietu tīklam un to robežām. Ziemeļu gulbis ir piemērs, kā bez speciālās uzskaites sugas klātbūtne būtu palikusi nenovērtēta (5. un 6. attēls). Ja siltās ziemas turpināsies, vietu tīkls jāatjauno, tajā iekļaujot visus lielākos ezerus.