Iespaidi no VI Buturļina lasījumiem (Uļjanovska, 19.–21.09.2019.)

2014. gada septembrī Rīgā satikos ar pētnieka mazmeitu – Irinu Buturļinu (dz. 1949), kura par manu pievēršanos ornitoloģijas vēsturei bija uzzinājusi, izlasot manu rakstu par Latvijas teritorijā dzīvojošo baltvācu izcelsmes ornitologu baronu Haraldu fon Loudonu (Baron Harald von Loudon, 1876–1959) (Матрозис, 2013). Tikšanās laikā izrunājām par iespējām izmantot viņas ģimenes arhīva un Uļjanovskas muzejā fondu materiālus biogrāfisku rakstu sagatavošanai par ornitologiem un putnu izpētes vēsturi. Pie viena palūdzu viņu uzrunāt Uļjanovskas muzeja darbiniekus, lai dabūtu skenētas vēstules, ko S. Buturļinam sūtīja H. fon Loudons. Muzeja pārstāvji bija pretimnākoši, un pēc neilga laika saņēmu pieprasītās vēstules skenētā veidā, turklāt bez maksas. 

2015. gada februārī, sev par lielu pārsteigumu, atklāju, ka barona fon Loudona arhīvs, par kuru gandrīz 100 gadus ornitologi neko nebija zinājuši, glabājas mazāk par 10 km no manas mājas – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Tur atradu arī S. Buturļina vēstules H. fon Loudonam, līdz ar to radās ideja apkopot šo saraksti atsevišķā rakstā. Uļjanovskas muzeja darbinieki piedāvāja to publicēt “V Buturļina lasījumu” konferences rakstu krājumā, un tas tika arī izdarīts (Матрозис, 2016). 

Ņemot vērā veiksmīgo sadarbību, nolēmu piedalīties nākamajā konferencē un pie reizes apskatīt S. Buturļinam veltīto piemiņas istabu Uļjanovskas muzejā un pastrādāt Buturļina fondā. Tā dažādu notikumu rezultātā šoruden nonācu Uļjanovskā. Ņemot vērā visiem zināmo teicienu, ka putni (un putnu pētnieki) nezina robežas, konferencē klātesošajiem stāstīju par S. Buturļina un H. fon Loudona kopīgo ekspedīciju uz Matsalu līci 1907. gada maijā, kur viņi atklāja un pirmo reizi detalizēti aprakstīja savāktos datus par Šinca šņibīša (Calidris alpina schinzii) ligzdošanu. Informāciju par ekspedīcijas gaitu ņēmu gan no publicēta raksta (Loudon, Buturlin, 1908), gan no nepublicētiem abu pētnieku pierakstiem dienasgrāmatās (no LNB un Uļjanovskas muzeja fondiem). No šīs ekspedīcijas līdz mūsdienām saglabājušās putnu ādiņas vairākos muzejos: gan Latvijas Dabas muzejā, gan LU muzejā, gan arī Uļjanovskas muzejā. 

Konferencē tika nolasīts vēl viens referāts, saistīts ar mūsu zemi, – par sava vectēva, vecāsmātes un tēva (Александр Cергеевич Бутурлин, 1924–2010) iespaidiem, apmeklējot Latviju 1934. gadā, stāstīja Irina Buturļina. Lai izbrauktu no Padomju Krievijas, bez dažādiem ceļošanas dokumentiem bija jānodrošina galvojumus arī no diviem Komunistiskās partijas biedriem (turklāt ar pirmsrevolūcijas stāžu!). Latvijā ģimenes locekļi atpūtušies, ārstējušies, ceļojuši, iepirkušies (desmitgadīgais Aleksandrs labi atceras baltmaizi un šokolādi, kas Padomju Krievijā bija deficīts) un iespēju robežās tikušies arī ar šejienes putnu pētniekiem: Nikolaju fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886–1969), Ferdinandu Štollu (Ferdinand Stoll, 1874–1966) un Ernstu Kēpenu (Ernst Köppen, 1889–1970?). Rīgā viņi sameklēja un satikās ar Rīgas fotogrāfu Rūdolfu Balodi (1901–1948), kas 1919. gadā bija piedalījies S. Buturļina ornitoloģiskajā ekspedīcijā. Fotogrāfs atvēlēja ģimenei savu auto, ar kuru tā apceļoja Latviju, kā arī daudz viņus fotografēja. Nesen I. Buturļina šos fotogrāfiju negatīvus nodeva Latvijas Fotogrāfijas muzejam. 

Jāpiebilst, ka jaunatklātie fakti par šo divu mēnešu vizīti papildina arī ziņas par vietējo ornitologu interesēm un kontaktiem, piemēram, līdz šim par Buturļina vizīti bija zināms tikai no nelielas piezīmes fon Tranzē rakstā (Transehe, 1937). Savukārt Uļjanovskas muzejā glabājas N. fon Tranzē vēstule S. Buturļinam, kuru viņš uzrakstīja īsi pēc abu tikšanās Rīgā (05.10.1934.). 

2019. gada janvārī negaidīti saistībā ar šo vizīti piedzīvoju vēl vienu atklājumu – makulatūrai norakstītā dabas grāmatu bibliotēkā atradu un saglabāju unikālu liecību – S. Buturļina sarakstītu sējumu par Padomju Savienības putniem (Бутурлин, Дементьев, 1936) ar autora dāvinājuma autogrāfu Ferdinandam Štollam. No mūsu ornitologiem tieši viņš šīs vizītes laikā visvairāk ticies ar S. Buturļinu, gan apmeklējot Rīgas dabaszinātniskos muzejus, gan zoodārzu. Pēc diviem gadiem pateicībā Buturļins Štollam nosūtīja šo savu jaunāko grāmatu.

Vēlos uzsvērt, ka konference bija sarīkota augstā līmenī, par ko gribētu pateikties organizatoriem, arī par īpaši draudzīgu, viesmīlīgu un pretimnākošu gaisotni, kurā pavadīju šīs trīs dienas. Man bija iespēja sniegt interviju vietējai televīzijai, gida pavadībā apskatīt pilsētas centru, apskatīt kolekcijas muzeja fondos un putnu spalvu laboratoriju, uz vietas ar vairākiem ornitologiem, kuriem ir interese par putnu pētījumu vēsturi, pārrunāt iespēju izmantot viņu rīcībā esošās putnu kolekcijas un citus materiālus, gatavojot vēsturiskus rakstus. Nākamajā gadā abi raksti – par 1907. gada ekspedīciju un 1934. gada vizīti Latvijā – tiks publicēti “VI Buturļina lasījumu” rakstu krājumā. 

Īpašs paldies Irinai Buturļinai par vispusīgu atbalstu un draudzīgu uzņemšanu gan Maskavā, gan Uļjanovskā! Paldies Olgai Borodinai, Tatjanai Gromovai un Darjai Korepovai par viesmīlību!