Tikai viena no iepriekšējā gadā ziņotajām sarūkošajām sugām savu statusu ir mainījusi – dzeguzes populācija atkal klasificēta kā stabila. Savukārt klāt nākušas sešas sugas: rubeņa, upes ķauķa un garastītes populācijas iepriekš ziņotas kā neskaidras, bet svirlīša, dzilnīša un mazā svilpja – kā stabilas (Auniņš 2021). Visām šīm sugām, izņemot garastīti, 2021. gadā reģistrēts indeksa vēsturiskais minimums. Rubeņa un mazā svilpja populācijas, pakāpeniski svārstoties, mazinājušās jau kopš uzskaišu programmas sākuma (2. un 3. attēls), turklāt mazajam svilpim pakāpenisks indeksa kritums vērojams jau kopš lauku putnu uzskaišu sākuma 1995. gadā. Pārējām dilstošajām sugām indeksa kritums sācies vēlāk. Ja salīdzinām šo sugu populāciju pārmaiņas Latvijā un līdzīgā laika periodā Eiropā kopumā, gadījumi ir atšķirīgi: kritums arī Eiropā vērojams upes ķauķim, svirlītim un mazajam svilpim (PECBMS 2021). Tas liek domāt par plašāka mēroga procesiem, kas ietekmē šīs populācijas. Jau iepriekš izteiktas aizdomas (Auniņš 2021), ka upes ķauķa populācijas samazināšanās varētu būt saistīta ar biotopu kvalitātes pasliktināšanos sugas ziemošanas vietās Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora (Atkinson et al. 2014; Beresford et al. 2019). Subsahāras Āfrikā ziemo arī svirlītis, lai gan krietni plašākā teritorijā (del Hoyo et al. 2006). Mazais svilpis gan ziemo pilnīgi citā reģionā – Indijas subkontinentā. Iepriekš mazā svilpja populācijas stāvoklis bija lielā mērā saistīts ar zālāju stāvokli Latvijā (Auniņš 2010), un vairums zālāju biotopu ir nelabvēlīgā stāvoklī visā Eiropā (Anonymous 2019). Lai arī mazais svilpis apdzīvo ne tikai dabiskos zālājus, tomēr tieši tie ir nozīmīgākās sugas dzīvotnes Latvijā (Aunins et al. 2001). Garastītei un dzilnītim Eiropā kopumā kopš 2005. gada ir bijis pieaugums, bet rubeņa populācija ir svārstījusies bez izteiktas tendences (PECBMS 2021). Turklāt pirmās divas ir daļējie migranti, turpretim rubenis – nometnieks. Tāpēc šo sugu Latvijas populāciju sarukuma iemesli visdrīzāk jāmeklē tepat valstī.

Papildus iepriekš uzskaitītajām ir vēl vairākas sugas, kam novērots indeksa antirekords. Tās visas ir sugas, kam populācijas samazināšanās tendences konstatētas jau iepriekš. Stāvoklis turpinājis pasliktināties gan mežirbei (2. attēls), kuras populācija jau ilgstoši ir ļoti noplicinātā stāvoklī, gan arī ķīvītei, lakstīgalai, lukstu čakstītei, kārklu ķauķim un brūnajai čakstei (3. attēls), kas tikai pēdējos gados pievienojušās dilstošo sugu sarakstam. Svītrainais ķauķis ligzdojošo putnu uzskaitēs nav reģistrēts jau pēdējos trīs uzskaišu gadus, lai gan iepriekš vienmēr ticis konstatēts, turklāt kopējais veikto maršrutu skaits laika gaitā ir palielinājies. Šai sugai ir starptautisks aizsardzības statuss (tā iekļauta ES Putnu direktīvas 1. pielikumā), tādēļ tas raisa satraukumu, un mazākais, ko varētu darīt, būtu papildus sugas atradņu apzināšanai veikt arī dzīvotņu analīzi tajās, lai varētu novērtēt, tieši kuri vides elementi šai sugai ir svarīgi.

No sugām, kuru populācijas samazinās, mazāk nekā puse (8) ir saistītas ar lauksaimniecības zemēm, bet puse (10) – ar mežiem. Atlikušo sugu sastopamību nosaka citi faktori, tādēļ tās var būt sastopamas gan mežos, gan lauksaimniecības zemēs, gan citur. Šāda proporcija nesakrīt ar citviet Eiropā reģistrēto, kur primāri samazinās tieši lauku putnu sugu populācijas (Bowler et al. 2021; Haes et al. 2020; Kamp et al. 2020). Arī vērtējot pēc indivīdu skaita pārmaiņām Eiropā, tieši lauku putnu sugas – dzeltenā cielava, mājas strazds, lauku cīrulis, ģirlicis, kaņepītis un lauku zvirbulis – dominē visvairāk indivīdus zaudējušo sugu astotniekā (Burns et al. 2021). Tāpat mazāk nekā puse (8) no dilstošajām sugām ziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora – tas ir tikpat, cik sarūkošo nometnieku vai daļējo migrantu sugu. Vēl trīs no sugām, kuru populācijas samazinās, ziemo citviet Eiropā. Arī šī proporcija nesaskan ar citviet Eiropā novēroto tendenci, ka visstraujāk samazinās tieši Subsahāras Āfrikā ziemojošo sugu populācijas, turpretim Eiropā ziemojošajām sugām klājas diezgan labi (Haes et al. 2020; Howard et al. 2020). Tas liecina, ka papildus globālajiem un kontinenta mēroga faktoriem, tādiem kā klimata pārmaiņas, dabisko dzīvotņu degradācija Āfrikā un lauksaimniecības intensifikācija Eiropā (Howard et al. 2020), Latvijā darbojas vēl citi vietēja vai reģionāla mēroga faktori, kas nosaka meža putnu un nometnieku sugu populāciju samazināšanos.

Tomēr ne visām sugām klājas slikti. Sugu skaits, kurām populācijas pieaug, ir lielāks nekā to, kurām populācijas samazinās. Latvijā īpaši strauji populācija pieaug zaļajam ķauķītim, Seivi, ezera un krūmu ķauķiem, kā arī melnajam erickiņam. Populācijas indeksa rekordus pērn piedzīvojuši arī laukirbe, mājas balodis, erickiņš, melngalvas ķauķis un mājas strazds. Pēdējai sugai pērn reģistrētais indekss ir augstākais arī kopš 1995. gada. Par pārējām uzskaitītajām sugām šādu datu nav. Jāņem gan vērā, ka ligzdojošo putnu uzskaites nevar uzskatīt par reprezentatīvām ne laukirbei, ne mājas balodim; par to liecina šo sugu indeksu plašie kļūdas intervāli. Laukirbes novērojumiem uzskaitēs ir izteikts nejaušības raksturs, jo sugai ir slēpts dzīvesveids, tā ir grūti pamanāma, bet vokalizē tā parasti naktī. Līdz ar to reģistrēto indeksa rekordu nevar uzskatīt par pazīmi, ka sugas populācijai klājas labi. Sugas populācija pēdējo 40 gadu laikā ir dramatiski samazinājusies viscaur Eiropā (PECBMS 2021), un nav nekādu apstākļu, kas liktu domāt, ka Latvijā varētu būt citādi. Pārējo sugu populāciju pārmaiņām Latvijā sakritība ar Eiropas mēroga procesiem ir tikai daļēja: erickiņa un melngalvas ķauķa populācijas Eiropā kopumā pieaug, turpretim mājas strazda – samazinās (PECBMS 2021). Melngalvas ķauķa populācija Eiropā kopš 1980. gada pieaugusi par gandrīz 55 miljoniem indivīdu, un tas ir lielākais absolūtais pieaugums starp visām sugām kontinentā (Burns et al. 2021). Var pieņemt, ka sugas populācijas pieaugums Latvijā ir daļa no šī kontinenta mēroga procesa, tomēr tā iemesli nav zināmi. Savukārt mājas strazda populācijas pārmaiņas dažādās Eiropas daļās atšķiras: samazinājums vērojams Rietum- un Ziemeļeiropā, turpretim Centrālajā un Austrumeiropā populācija pieaug. Šīm atšķirībām nav viennozīmīga skaidrojuma, un ir pamats domāt, ka darbojas vairāku, grūti izskaidrojamu faktoru kopums (Heldbjerg et al. 2019). Tomēr kopējā bilance ir negatīva, un mājas strazda indivīdu skaita kritums ir trešais lielākais Eiropā – vairāk nekā 74 miljoni (Burns et al. 2021).

Putnu populāciju pārmaiņu tendences visam laika periodam kopš uzskaišu sākuma nereti ir turpinājums samazinājumam, kas vispirms reģistrēts īsākā termiņā. Tādēļ pārmaiņas izvērtētas arī īsākā laika periodā. Nepilnai pusei sugu (14 no 29 jeb par piecām mazāk kā gadu iepriekš) īstermiņa (pēdējo 5 gadu) populāciju pārmaiņu tendences ar skaidru klasifikāciju bija negatīvas. Tādējādi turpinās tendence samazināties dilstošo sugu skaitam šajā laika periodā, attiecīgi palielinoties augošo sugu skaitam.